Ceļ augļu glabātavu
Pavlovu pagalmā uz elektrības staba ligzdu ērti iekārtojis stārķis. Dmitrijs smej, ka šogad putnu ģimenei bijis diskomforts, jo blakus norit intensīva būvniecība, līdz jumtam jau pacēlies moderns, plašs angārs augļu glabāšanai. Saimnieks stāsta, ka te būs vieta gan šķirotavai, gan glabātavai, tepat varēs piedāvāt augļus pircējiem. Augļu glabātavas būvniecība izmaksājusi ap 50 000 latu, diemžēl bankā izdevies aizņemties tikai pusi no šīs summas. Ir noslēgts līgums par ES līdzekļu saņemšanu programmā Lauku saimniecības modernizācija, taču uz šo naudu varēs cerēt tikai tad, kad būve būs pabeigta.
Grib 'Antonovku'
Zemnieku saimniecībā Ķirši augļu dārzi iestādīti vairāk nekā 17 ha platībā, Dmitrijs kautrīgi atzīst, ka tas tik tiešām ir lielākais dārzs Rēzeknes novadā, iespējams, arī viens no lielākajiem Latgalē. Pats viņš visvairāk lepojas ar saviem stādījumiem - pirms četriem gadiem iestādītās pundurābelītes jau dod labu ražu. Divus hektārus aizņem bumbieres, kas šogad ir īpaši pilnas augļu. Plūmes, saldie ķirši un vasaras šķirnes tiek audzētas nelielā daudzumā, pārsvarā pašu iztikai. Dmitrijs atzīst, ka rūpnieciskā dārzā vislabāk stādīt tieši ziemas šķirnes, kuru augļi labi uzglabājas, jo vasarā un rudenī tirgū augļi neesot tik pieprasīti. «Te jau katram pašam ir kāds dārziņš ar ābelītēm, bet ziemā, pavasarī, tad gan pērk labi, jo cilvēkiem nav kur glabāt. Saldās šķirnes vairāk pieprasītas - 'Auksis', 'Liberty', 'Kovaļenkovskaja', ļoti garšīgi un skaisti āboli. 'Zarja Alatau' līdzīgs vecajam sīpoliņam, tikai lielāki augļi. Vecās šķirnes arī prasa - cukuriņu, 'Antonovku'. Redziet, apkārt ir tīkls, taču vienalga šur un tur zaķi tiek cauri. Būs jāgādā bise,» pasmaida Dmitrijs. Tirgošanai tiek audzēti arī dārzeņi, kartupeļi, sīpoli, kāposti, siltumnīcās briest gurķi un tomāti, jo uz augļu ražu ne vienmēr var paļauties, dažkārt pavasara salnas vai slimības var nosvītrot dārznieka plānus. Saimniecība nodarbojas ar integrēto dārzkopību, stādījumi tiek mēsloti un migloti tikai tik, cik tas ir nepieciešams, lai nosargātu ražu, taču, kā uzsver Dmitrijs, miglošana notiek tikai pāris reižu pavasarī vai agrā vasarā, kad augļi vēl nav sākuši briest, tāpēc no ķimikālijām nav ko baidīties. «Polijā ir intensīvā dārzkopība, miglo daudz, tāpēc raža liela, bet augļi nav garšīgi. Tomēr cenas ziņā mums nav viegli konkurēt ar poļiem, viņiem jau ir sabūvētas gan glabātavas, gan šķirotavas, bet mums tas viss jābūvē no jauna.»
Gan Elvi, gan gadatirgos
Pavlovu dārzā audzētos ābolus var nopirkt arī Elvi lielveikalā Rēzeknē. Dmitrijs atzīst, ka tas ir izdevīgi, tomēr jādomā gan par iepakojumu, gan par īpaši izturīgām šķirnēm, kas labi glabājas arī siltumā. Citiem lielveikaliem gan Dmitrijs ābolus nepiedāvā, jo, lai pārdotu produkciju kaut vai Maxima tīklā, tā būtu jāved uz kopējo loģistikas centru Rīgā, lai pēc tam āboli atgrieztos atpakaļ Rēzeknē. Tāpēc labāk iegādāta pastāvīga tirdzniecības vieta vietējā tirgū, netiek laisti garām arī tradicionālie gadatirgi Viļānos un Kārsavā. Tagad Dmitrijs vīkšas braukt uz Rīgu, lai pirmoreiz piedāvātu savus bumbierus nakts tirgū, taču vēl īsti nezina, vai tas atmaksāsies. Tēvs Aleksandrs gan piemetina, ka kolhozu laikā Lendžu zemnieki ar saviem āboliem regulāri braukuši uz Ļeņingradas tirgiem, ja aizveduši trīs četras tonnas, ap tūkstoti rubļu varējuši ietirgot. «Desmitos vakarā izbraucām, četros no rīta jau bijām tirgū. Latgales zemniekiem tas būtu ērti, tikai nez vai tagad caur robežām tas brauciens atmaksātos.»
Dārzkopība Dmitrijam patikusi jau bērnībā, tāpēc, apguvis autoatslēdznieka profesiju Rīgā, bez šaubīšanās atgriezies tēva saimniecībā. Tēvs tagad saņem ES pensiju, bet dēlam nācies pārņemt vadības grožus pilnībā.