Eiroskeptiskās partijas Nacionālā fronte (NF) līdere M. Lepena pēdējos gados ievērojami pieaudzējusi savu popularitāti, izmantojot Francijas iedzīvotāju neapmierinātību ar pašreizējās sociālistu valdības nespēju atdzīvināt valsts stagnējošo ekonomiku un bailes pēc valstī notikušajiem teroristu uzbrukumiem, kuros NF vaino arī Eiropas Savienības (ES) imigrācijas politiku.
Globālisti pret patriotiem
Nākamās Francijas prezidenta vēlēšanas norisināsies pēc nedaudz vairāk kā gada - 2017. gada aprīlī un maijā. Tajās galvenie favorīti bez NF virzītās M. Lepenas būs pašreizējais prezidents Fransuā Olands, kurš cer tikt pārvēlēts uz vēl vienu piecu gadu pilnvaru termiņu, un eksprezidenta Nikolā Sarkozī vadītās konservatīvās Republikāņu partijas kandidāts.
Republikāņi savu kandidātu startam prezidenta vēlēšanās izraudzīsies novembrī. Varaskārais N. Sarkozī neslēpj, ka vēlētos atgriezties Elizejas pilī, no kuras viņam bija jāizvācas pēc zaudējuma F. Olandam 2012. gada prezidenta vēlēšanās. Tomēr pagaidām partijas atbalstītāju vidū nedaudz lielāka piekrišana esot bijušajam ārlietu ministram Alēnam Žipē.
M. Lepena definējusi, ka gaidāmajā cīņā par Elizejas pili «globālisti» (tā viņa dēvē tradicionālās centriski kreisās un labējās partijas) stāsies pretī «patriotiem» jeb viņas vadītajai NF.
Viņa kandidēja arī 2012. gadā notikušajās prezidenta vēlēšanās, pirmajā kārtā saņemot 17,9% jeb 6,4 miljonu vēlētāju balsis, kas viņu ierindoja aiz F. Olanda un N. Sarkozī. Viņas tēvam, NF dibinātājam Žanam Marī Lepenam 2002. gada prezidenta vēlēšanās pietika ar 4,8 miljoniem balsu (16,8%), lai iekļūtu otrajā balsojuma kārtā, kur viņš pārliecinoši piekāpās Žakam Širakam.
Zaudētu otrajā kārtā
Pēdējos gados NF baudījusi labus rezultātus vēlēšanās. 2014. gada EP vēlēšanās galēji labējais spēks saņēma gandrīz 25% balsu, apsteidzot N. Sarkozī vadīto partiju, kas toreiz vēl saucās Tautas kustības savienība, un Sociālistu partiju.
Pagājušā gada decembrī notikušo reģionālo vēlēšanu pirmajā kārtā NF apsteidza republikāņus un sociālistus, bet M. Lepena un viņas māsasmeita Mariona Marešāla-Lepena ieguva lielāko balsu skaitu reģionos, kur viņas cīnījās par vadītāja krēslu. Pēc pirmās kārtas Sociālistu partijas kandidāti vairākos reģionos atsauca savu kandidatūru, aicinot vēlētājus otrajā kārtā balsot par Republikāņu partiju un nepieļaut NF panākumus.
Šāda taktika attaisnojās, jo M. Lepenas partija nepārņēma varu nevienā no Francijas 13 reģioniem, lai gan saņēma 6,8 miljonus balsu, kas bija par 800 tūkstošiem vairāk nekā pirmajā kārtā. Pēc NF sakāves M. Lepena apsūdzēja republikāņus un sociālistus vēlētāju iebiedēšanā un manipulēšanā.
Socioloģiskās aptaujas liecina, ka M. Lepena uzvarētu vai būtu vismaz otrā hipotētiskajā Francijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, kurā viņai sīvāko konkurenci sagādātu vai nu N. Sarkozī, vai A. Žipē, kā arī F. Olands, kuram būtu vismazākās izredzes iekļūt otrajā kārtā.
Savukārt hipotētiskajā otrajā kārtā galēji labējā politiķe zaudētu gan N. Sarkozī, gan A. Žipē, noskaidrojās aptaujā, ko decembrī izdevuma Le Figaro uzdevumā veica tirgus pētījumu uzņēmums TNS Sofres.
Izspēlē imigrācijas kārti
Līdz vēlēšanām laika vēl ir daudz, bet pašreizējā situācija Francijā un Eiropā var nospēlēt par labu M. Lepenas izredzēm balsojumā par nākamo valsts prezidentu.
Pēc pērn janvārī un novembrī Parīzē un tās apkaimē notikušajiem musulmaņu radikāļu sarīkotajiem uzbrukumiem valstī pieaudzis pretimigrācijas noskaņojums. To var izmantot M. Lepena, kura vēlas dramatiski samazināt imigrācijas apjomus un aizliegt vai stingri ierobežot patvēruma meklētāju un bēgļu ģimenes locekļu pārcelšanos uz Franciju. Viņa arī vēlas Šengenas zonas likvidēšanu un pastāvīgas robežkontroles atjaunošanu uz ES iekšējām robežām.
M. Lepena, norādot uz ilgstošo eirozonas parādu krīzi, iepriekš aicinājusi atteikties no ES vienotās valūtas un atgriezties pie ES dalībvalstu nacionālajām valūtām. Partijas iekšienē pieaug pretestība ierosinājumam, jo tas varētu atbaidīt daļu vēlētāju, tāpēc NF mīkstinājusi nostāju. M. Lepena paziņojusi, ka gatava runāt ar citām ES dalībvalstīm, rīkot referendumu par eiro un vienpusēji neatteikties no ES vienotās valūtas.