Šaubu nav, ka šādu normu ir izprovocējuši notikumi saistībā ar bēdīgi slaveno Parex banku un tās kādreizējiem īpašniekiem Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki. Proti, viņi joprojām turpina saņemt procentmaksājumus no ieguldījumiem savā kādreizējā īpašumā, lai gan valsts tajā jau ir ieguldījusi simtiem miljonu latu, lai tikai šo kompāniju varētu uzturēt «pie dzīvības». Šādam aizliegumam vajadzēja būt iekļautam noslēgtajās vienošanās pirms Parex pārņemšanas, bet nu tagad, kad teju gads apritējis kopš Parex nonākšanas valsts rokās, šādi likuma uzlabojumi nonākuši līdz parlamenta gaiteņiem, bet cilvēki, kuru dēļ banka nonāca neapskaužamā situācijā, turpina ļoti prāvi pelnīt uz tās rēķina.
Jāatzīst gan, ka arī šo likuma grozījumu pieņemšanas rezultātā viņi turpinās saņemt savus procentus, jo to nav paredzēts piemērot ar atpakaļejošu datumu. No juridiskā aspekta tas, protams, ir pareizs lēmums, jo, ņemot vērā tiesiskās paļāvības principu, nav pareizi jebkuram cilvēkam likt atbildēt par to, ko viņš ir izdarījis pirms kāda likuma pieņemšanas. Tajā pašā laikā šī situācija liek aizdomāties par šo to citu. Pirmkārt, Latvijā, sākot ar nākamo gadu, ir paredzēts ieviest kapitāla pieauguma nodokli, nosakot, ka no peļņas, kas gūta no noguldījumiem, par labu valstij jāpārskaita 10%. Tas, cik lielā mērā šāds solis ir vai nav lietderīgs no makroekonomiskā viedokļa, ir tēma pavisam citai diskusijai. Interesantākais ir tas, ka šos 10% ir paredzēts likt maksāt ne tikai tiem iedzīvotājiem, kuri būs ieguldījuši savu naudu, piemēram, banku depozītos nākamā gada sākumā, bet arī tiem, kas to ir izdarījuši šogad, pērn vai pirms trīs gadiem un vēlas izņemt sava uzkrājuma augļus. Tātad sanāk, ka arī uz vairākiem tūkstošiem noguldītāju šo normu ir paredzēts attiecināt ar atpakaļejošu datumu. Otrkārt, savulaik ar atbilstošiem valdības lēmumiem tika noteikti atalgojumi mediķiem, pedagogiem, policistiem un citiem valsts sektorā strādājošajiem. Viņi, paļaujoties uz attiecīgo ienākumu apmēru ilgtermiņā, ir ņēmuši kredītus dzīvojamās platības iegādei utt. Šobrīd šiem pašiem cilvēkiem atalgojums ir samazināts, daudzus no viņiem nostādot uz maksātnespējas sliekšņa. Un arī tādējādi faktiski nav ievērots tiesiskās paļāvības princips. Turklāt vēl jāatgādina, ka uz savulaik pieņemtiem valdības lēmumiem par pensiju apmēra noteikšanu bija paļāvušies tūkstošiem Latvijas pensionāru, kuriem arī ienākumi nu ir samazināti, turklāt paradoksālākais ir tas, ka visskarbāk to izjūt tieši strādājošie pensionāri, kuru pensija tika samazināta par 70%. Un tieši saistībā ar pensionāriem varam runāt par kādu pietiekami lielu absurdu. Lai protestētu pret minēto pensiju samazināšanas lēmumu, daudzi pensionāri devās uz Satversmes tiesu. Respektējot šīs institūcijas darbu, tomēr jāteic, ka neviens konkrēts lēmums šajā jomā vēl nav pieņemts. Savukārt attiecībā uz Kredītiestāžu likuma grozījumu projektu situācija ir citāda. Vēl burtiski pirms dažām nedēļām šo grozījumu projekts paredzēja, ka attiecīgā norma tās pieņemšanas gadījumā attiektos arī uz baņķieriem Karginu un Krasovicki. Tomēr pietika ar vienu otru publiski izskanošu ziņu, ka tādā gadījumā valsti varētu sagaidīt kārtējā tiesāšanās, lai likumdevēji strauji mainītu domas. Šeit var vilkt paralēles ar Valsts kontroles atklāto, ka arī Parex bankas pārņemšanas līguma sākotnējā variantā esot bijis iekļauts viens otrs Karginam un Krasovickim gana neizdevīgs punkts, kas līdz tā parakstīšanas brīdim vienkārši pazudis. Vēlreiz uzsverot to, ka, pieņemot dažādus lēmumus, ir jāsaglabā tiesiskās paļāvības princips un no tā nedrīkst atteikties, tomēr jāteic, ka situācija ir izveidojusies pietiekami dīvaina. Respektīvi, divus cilvēkus interesējošs jautājums mūsu valstī tiek pārskatīts neskaitāmas reizes ātrāk, turklāt pat nepieļaujot, ka neizdevīgums iegūtu likuma spēku, nekā tūkstošu pensionāru intereses, ko tiek mēģināts aizstāvēt Satversmes tiesā. Tātad daži pie mums joprojām ir līdzvērtīgāki par tūkstošiem.