Ar mani ir gluži pretēji. Viena no manām slēptākajām vēlmēm ir bijusi, lai kilogramu būtu mazāk - par kādiem diviem trim, ja pieticīgi vēlos. Varbūt līdz pieciem vai septiņiem, ja atvēzējos augstākam lidojumam. Pirms gadiem 12 skrēju no rītiem un vakaros. Darīju to cītīgi un bez prieka. Stiprināju sevi ar trim domām: skriet ir veselīgi, tā tieku vaļā no liekajiem gramiem, pēc tam būs duša un tīkams atslābums.
Kādā citā dzīves posmā vēlmē pietuvoties ideālākām formām gāju uz aerobiku. «Līdz peldkostīmu sezonai jābūt formā!» jau drīz pēc Jaungada, kad Ziemassvētku labumi bija nosēdušies, mērķi izvirzīja trenere. Nodarbības tika veltītas rokām, kājām, vēderam un citām vietām. Uz atvadām līdz nākamajai reizei Valentīna vēl pamudināja ielīmēt ledusskapī viņas bildi. Lai, pēc siera vai saldējuma sniedzoties, ieraugi - o, trenere lūkojas pretī.
Vai aerobikai divreiz nedēļā un ledusskapja nevirināšanai vakaros bija rezultāts? Ne tik liels, kā man gribējās, tomēr gana labs. Bet pagāja gadi trīs, un aerobikai pieliku punktu - likās, ka visu repertuāru zinu no galvas un ka kaut kas ir jāmaina. Pamēģināju pilates, ūdens aerobiku, vēderdejas, jogu, tomēr nevienam nepieķēros tik cieši, lai nodarbotos vairākas reizes nedēļā.
Tā, iztiekot bez regulāriem treniņiem, šad un tad pievērsos pašdarbībai. Ziemā man patīk slēpot - cik tālu acis sniedz un vēl tālāk. Kad Daugava aizsalst, no mana krasta var tikt līdz Doles salai. Vasarā peldu. Pretēji skriešanai peldot patīkamais nav jāgaida «pēc tam». Peldēt ir patīkami. No rītiem mēdzu pavingrot, izstaipīties, eju ar kājām krietnus gabalus, roku dobes dārzā. Tomēr, spogulī paskatoties, nevaru nepamanīt, ka daži muskuļi palikuši kā peļu vēderiņi, nevaru nepamanīt, ka grūtāk noķert tramvaju, ka, spēlējot sālsstabus ar bērniem, labprāt ļauju sevi noķert, jo tad var atvilkt elpu. Varbūt tomēr jāatsāk skriet? Vēlme pēc ideālākām formām nav zudusi, tomēr klāt nākusi izjūta, ka gribu kustēties, lai labi justos, un, lai labi justos, ir jākustas.