Pirms tam skatītājiem par lugu, M. Bulgakovu un Moljēru stāstīs teātra zinātniece Silvija Radzobe, Dailes teātra literārā padomniece Evita Mamaja, rakstnieks Egils Venters un žurnālists Dmitrijs Petrenko. «Galvenais, lai saruna būtu dzīva,» saka tās vadītāja teātra zinātniece Ingrīda Vilkārse. Par ko runāt (dzīvi un pretrunīgi) ir.
Kāpēc ne par Šekspīru?
Organizējot sarunu, Dailes teātris rīkojies ne mazāk drosmīgi, kā darbu iestudējot. M. Bulgakova Moljērs ir ne tikai «kārtējā», kaut ģēnija sarakstītā, luga. Moljērs ir vesela laikmeta spogulis, totalitāras sistēmas un mākslinieka attiecību pētījums. «Kāpēc Bulgakovs uzrakstīja lugu par Moljēru, nevis, teiksim, par Šekspīru?» jautā S. Radzobe. «Moljērs bija asprātīgs, laikmetīgs, rakstīja par pretrunām, noskaņojot visus pret sevi. Kad viņš vēl bija glābjams, neieradās ārsti, par kuriem bija rakstīti farsi. Pie viņa nāves gultas neieradās mācītājs. Bulgakovs redzēja iespēju Moljērā iekodēt sevi - kritiski noskaņota mākslinieka attiecības ar valdnieku. Moljēra un Luija XIV attiecības ir Bulgakova attiecības ar Staļinu.»
Lugas liktenis bija dramatisks - to par placdarmu savas aktiermākslas sistēmas izstrādei nejauši Maskavas Dailes teātrī izvēlējās Konstantīns Staņislavskis, mēģinājumu procesā novedot M. Bulgakovu līdz izmisumam, ko talantīgais prozaiķis iznīcinoši asprātīgā veidā aprakstījis Teātra romānā. Un, kaut režijas ģēnijam K. Staņislavskim sistēmas pārbaudīšanai būtu derējis jebkurš materiāls, Moljēru (iepriekš romāna formā jau cenzūras izbrāķētu) MHAT mocīja sešus gadus. «Moljēra liktenis ir spilgts piemērs tam, kā Krievijā mainījās mākslas dzīve. 20. gados modernistus lamāja, bet publicēja. 30. gados politiskajā aspektā autori tika atzīti par nelojāliem. Lugas traģēdija ir - tā tika rakstīta 20. gadu beigās 20. gadu noskaņās, bet darbs tika cenzēts un aizliegts kā 30. gadu darbs,» stāsta S. Radzobe.
Punktu pieliks valdnieks
Politikas un mākslas aspekts lugā ir ieaudies tik dziļi, ka, piemēram, Oļegam Tabakovam, kurš nesen spēlēja Moljēru MHAT, kritika pārmeta: tā nav loma māksliniekam, kurš tik labi iekārtojies varas gaiteņos, saka D. Petrenko. Sarunā teātrī tiks stāstīts par darbu un ar to saistītiem māksliniekiem vēsturiskajā aspektā, bet jautājums - vai loģiski šodien Latvijā iestudēt Moljēru - ir neizbēgams. «No kontekstiem būs ļoti grūti izvairīties,» saka D. Petrenko. Bet S. Radzobe pievērš uzmanību tam, ka visos laikmetos mākslinieki rāvušies pie varas: «Ne Bulgakova, ne Moljēra, kurš, kā zināms, bija Luija XIV kambarsulainis, attiecībās ar varu būtiskākais nav liekuļošana, bet gan mākslinieka, iespējams, maldīga pārliecība, ka viņš var likt pretī ko līdzvērtīgu valdnieka potencei - spēli. Un ir brīži, kad arī valdniekam patīk spēlēt. Kaut gan labi zināms, ka punktu pieliks valdnieks, nevis otrādi.»
Vienīgā atšķirība - laikmetā. Moljēra un Bulgakova laikā valdnieks ir Liktenis, un spēles traģiskais iznākums zināms jau iepriekš. Šodienas mazās politikas laikmetā svaru kausos pavisam cita mēroga cilvēki un idejas. Kā paradoksu R. Atkočūns atrisinās un vai Versaļas kods spēs sacensties ar Moljēra slaveno pagātni, skatītāji varēs vērtēt no 9. aprīļa.