Lietas, mantas, interjera fragmenti - uzgleznoti uz mata, kādi tie ir. Ekspozīcija mazliet atgādina kādas kundzītes ulmaņlaika dzīvokli, kur visās malās sakārti mazdēla skolas darbi gleznošanā. Izstāžu zāles sienas un grīda speciāli krāsotas silti pelēkas, bet centrā - dīvāni.
Tomēr Eglītis pieder paaudzei, kas no jauna atklāja reālismu laikā, kad tas jau pārdesmit gadu bija pasludināts par mirušu. Vēl 90.gados latviešu glezniecība vairījās no «priekšmetiskas, tonāli telpiskas glezniecības» (A.Eglīša formulējums) kā velns no krusta cerībā turēt līdzi laikmetīgās mākslas uzplaukumam un tomēr to nespējot. XXI gadsimta sākumā pievērsties visvienkāršākajiem attēlojuma principiem nozīmēja nevis turpināt tradīciju, bet to apšaubīt. Uzdot konceptuālu jautājumu - pirms gleznot lietas, kādas tās ir, - vai kāds maz var pateikt, ko tas nozīmē?
Atbildi meklējot, Eglītis ir gleznojis gan lauku, gan pilsētas ainavas. Par ciklu Zem debess juma pat izvirzīts Purvīša balvai. Tādā kārtā simboliski izlīdzinot spēku samēru starp glezniecību un netradicionāliem medijiem jauno mākslinieku skrējienā pēc laikmetīguma. Tomēr Lietu kārtībā viņš ir atkāpies vēl dziļāk reālistiska attēlojuma sākumos - pie klusās dabas, priekšmetu uzstādījuma.
Atpakaļ pie skolas
Asociācija ar skolnieka vingrinājumiem nav nejauša. Pirmkārt, mākslinieks atteicies no epatējošiem formātiem un konceptuālajai mākslai raksturīgu sēriju veidošanas, kad vairāki darbi ilustrē vienu iepriekš nolemtu virzību. Katra mazā glezniņa tagad šķiet meklējam pati savu uzdevumu. Dažus kritiķus tāds vienotu formālu parametru trūkums pat mulsina. Otrkārt, Eglītis dažādojis glezniecības tehnisko paņēmienu arsenālu. Izstādē vienuviet ir gan slāņaini lazēti, gan vienā paņēmienā tapuši gleznojumi, triepti un berzti, niansēti un bagātīgi lakoti, gan kā ar trafaretu izgatavoti. Kāds darbs liekas vienkārši pusratā atstāts pagleznojums, cits - gluži vai veltījums Bruno Vasiļevska meditatīvi lakoniskajai rūpībai. Vienojoša ir lietu dabiskā izskata ciešā atkarība no paņēmieniem, ar ko tas radīts. Piemēram, kāda klusā daba šķiet zaļas gaismas apspīdēta, bet tikpat labi var būt, ka mākslinieks tīšām vienu krāsu aizstājis ar citu. Var teikt, ka Eglīša intereses no glezniecības gara - attēla pārcēlušās tuvāk tās miesai, proti, procesam, kurā vizuāls iespaids pārvēršas fiziskā darbībā ar krāsu un otām, līdz atkal kļūst par iespaidu - skatītājam. Tiesa, zināma gleznieciska neveiklība vai antiveiklība, kas Eglītim bijusi raksturīga vienmēr, ir saglabājusies, it kā norādot, ka gleznieciska virtuozitāte nav viņa galamērķis.
Nekādas kārtības
Lietu kārtība it kā skaita, reģistrē un aplūko visu, ko mākslinieks ieraudzījis rokas stiepiena attālumā - darbnīcas kaktus un biroja stūrus, lampu uz galda, palodzi un vannasistabas plauktiņu. Izskatās, ka nekas tur nav speciāli gleznošanai salikts. Tādēļ skatītāju nepamet aizdomas, ka izstādes nosaukums uztverams ačgārni - lietas mākslinieka redzeslokā nonāk nejauši un kompozīcijās kārtojas pašas, pareizāk, atkarībā no skatiena, kas tās uzlūko. Kārtības nav nekādas, mākslinieks to var ieviest, vienīgi gleznojot. Tā iznāk, ka meklējot kārtību - «stingro roku», kas visu noliek savās vietās, A.Eglītis parāda tieši pretējo: kārtība top ikreiz no jauna, vissīkākajās lietās veroties un pūloties tās kaut vai vienkārši attēlot. Sakārtotība ārpus mākslinieka varas šādā koncepcijā nozīmētu pilnīgu garlaicību, mākslas galu. Eglīša saucieni pēc kārtības atgādina Kārļa Vērdiņa ironiskā dzejoļa Recenzija rindiņu: «Jo nafig visu kaut kā sarežģīt, tak vajag visu paņemt priekšā vienkārši - ir tā un tā!» Izrādās, bez sarežģīšanas neiztikt.
Kā sarkastisku repliku par mazo un lielo lietu attiecībām izstādes priekštelpā Eglītis izveidojis atsevišķu skulptūru - instalāciju Luxury replica. No masīviem koka bluķiem smagā darbā ar motorzāģi ir radies... ne jau kāds piemineklis Vadonim, bet pavisam ikdienišķs birojs, ar visiem plauktiem un pelnutraukiem, un datora peli mākslas formā. Autors raksta, ka salīdzinājumā ar gleznu ciklu tas ir «krietni sociālāks un pat nacionālāks darbs. Par sevis apjaušanu konkrētā laikā un vietā».