_ Tās sacerētas diriģentam Normundam Šnē, kamerorķestrim Sinfonietta Rīga un dziedātājai Ievai Paršai un piedzīvos pirmatskaņojumu festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas atklāšanas koncertā Lielajā ģildē 5. aprīlī plkst. 19.
Patvērums literatūrā
«Man sen jau bija tāda ideja. Biju ļoti aizgrābta, skatoties divus Kārļa Padega zīmējumus - Sapņu zīmētājs un Sapņu zīmētāja nāve. Bet mūzikā nav ilustrāciju, tāpēc nav virsrakstu, tikai Divas impresijas. Padegs man ir ļoti tuvs mākslinieks. Es uzskatu, ka viņš ir ģēnijs,» atzīstas Maija Einfelde. Tomēr pēdējā laikā viņa nododas lasīšanai. «Pateicoties sava dēla, rakstnieka Jāņa Einfelda bibliotēkai, es tieku pie ļoti labām grāmatām. Nesen izlasīju Gintera Grasa Brīnumkasti un Skārda bungas. Tas ir skats uz Otrā pasaules kara laiku no otras puses, no Vācijas. Esmu izlasījusi pilnīgi visu Salmanu Rušdi, kas izdots latviski. (Uz darba galda sarunas brīdī stāv Florences burve.) Bet Maija jau rāda vēl: «Paskaties, ko es lasu pašreiz. Tas ir ģeniāls kubiešu rakstnieks, Aleho Karpentjers. Tikko izlasīju trīs Heinriha Bella grāmatas, pēdējā bija Māja bez saimnieka. Šīs grāmatas mani piepilda vairāk nekā mūzikas klausīšanās.»
Iespējams, tāpēc, ka vērtības, kas viņai arvien likušās svarīgas, jaunajā mūzikā vairs nekotējas un ir kaut kas pilnīgi cits? «Noklausos, piemēram, augstu vērtēto Lahenmani. Pirmkārt, mums nesakrīt laika izjūta: man sen jau ir skaidrs, ko viņš gribējis pateikt, bet mūzika velkas un velkas. Nesaprotu, kāpēc vajag rakstīt tik šausmīgi garus skaņdarbus? Nu jau ir kulminācija, augstākais punkts, bet nē: viss turpinās un vēl nāk otrā, trešā un ceturtā elpa... Manuprāt, skaņdarbs ir sabojāts. Romantisma laika komponistiem ir citas emocijas, tāpēc tur garumi ir dievišķīgi: Vāgners, Brukners, Šūberts.» Maijas Einfeldes vārdi sakrīt ar darbiem, jo viņas opusi ilgst augstākais 15 minūtes. Viņa nesapņo par to, lai viņas dziesmas dziedātu daudztūkstošgalvīgs Dziesmusvētku kopkoris, jo ir kamermūziķe pašā būtībā. Viņa uzrunā dziļi un joprojām svaigā, radošā, filigrāni izstrādātā skaņuvalodā. Tomēr «robeža starp to muzikālo domāšanu, kāda ir man, un to, kāda valda patlaban, ir tik nepārvarama, ka komponējot man vienmēr ir sajūta: kam tas vajadzīgs? Man liekas, ka mans vilciens sen jau ir aizgājis». Stop! Tikai nemēģiniet tam noticēt! Ja pajautātu komponistes skaņdarbu pasūtītājiem un izpildītājiem, īpaši Latvijas Radio korim, korim Latvija, orķestra Sinfonietta Rīga diriģentam Normundam Šnē, viņi par «aizgājušiem vilcieniem» negribētu ij dzirdēt.
Distancēšanās
Pabeigusi kārtējo skaņdarbu, Maija Einfelde mēdz teikt: šis ir mans pēdējais darbs, vairāk nekomponēšu! «Es arī nekomponētu, jo tas sagādā ļoti lielas mokas. Bet vēl lielākas mokas ir neko nedarīt.» Skaudra pasaules izjūta Maijai ir asinīs. Tagad viņa teic, ka vienkārši attālinās no visa un no visiem. «Esmu distancējusies no pasaules. Man nav mobilā telefona. Es negribu, lai mani visur sazvana. Bet ļoti bieži tāpēc palieku aiz durvīm. Durvīm priekšā ir kodi, un, ja es kodu nezinu un nevaru piezvanīt, iekšā netieku,» komponistei bieži nācies doties atpakaļ. Dzīvoklī sākumā pieslēgts internets, taču vēlāk no tā atteikusies. «Es pati sevi izstumju no visa, kas notiek. Gandrīz vienīgais, ko televīzijā skatos, ir kanāls Animal Planet par dabu un pasauli. Es vienkārši vairs nespēju iekļauties sabiedrībā. Pēc aiziešanas pensijā ir sajūta, ka ir tikai pagātne un tagadne.»
Kamēr komponiste vēl strādājusi skolā (Mediņskolā, arī Dārziņskolā, vakara mūzikas skolā Rīdze), bijis visu laiku jāsaprot, kā labāk iemācīt, kad vajag izbārt un kad atbalstīt, jo «tikai tad, ja audzini, vari sākt mācīt». Piemēram, virkne šodien cienījamu mūziķu, mācoties Mediņskolā, bieži kāvušies. «Kad Viesturs Vārdaunis klupa vienam priekšā sēdošam puikam matos, piegāju klāt: ko jūs darāt?! (Es vienmēr audzēkņus uzrunāju uz jūs.) Bet skolotāj, paskatieties, kāds pakausis! Piegāju: patiešām tāds, ka gribas ieķerties matos ar visiem desmit!» Aizejot no skolas, kaut kas pārlūzis. Varbūt nevajadzēja? «Nē, bērniem nepatīk veci skolotāji. Es pati jutu, ka mums vairs nesakrīt humora izjūta, viņi nesmējās, kad es pajokoju, un man nenāca smiekli par viņu jokiem. Reiz, kad mazie puikas Dārziņskolas gaitenī dauzījās, mētājot bumbiņu, palūdzu, vai nevarētu mierīgāk. Viņi paklausīja. Bet vēlāk dzirdu: «Mēs jau vairs nespēlējam, skolotājai vecmāmiņai nepatīk.»
«Laiki, kad cieņā bija vecie profesori, ir aizgājuši. Tagad sabiedrībai nepatīk veci cilvēki. Rīdzes direktore - jauna, izskatīga sieviete, pedagogu sēdē pirms mācību gada sākuma mudināja: «Nu tad saposieties, aizejiet uz frizētavu, jo bērniem patīk jaunas un skaistas skolotājas.» To gadu vēl novilku, bet pēc tam no skolas aizgāju. Tieši tolaik, kad strādāju Rīdzē, man pasniedza Lielo mūzikas balvu, Triju Zvaigžņu ordeni, kļuvu par Zinātņu akadēmijas goda locekli. Skolā bija pat grāmatiņa: pieredzējusī koncertmeistare Vilma Cīrule, vokālā pedagoģe Luīza Andrušēvica un es ar visiem mūsu apbalvojumiem. Bet, ieejot kabinetā, jūti, ka attieksme ir tik nevērīga, ka ar tevi gandrīz negrib runāt. Mūs visas trīs izmēza ārā.»
Strādādama skolā, Maija Einfelde «zagusi» laiku komponēšanai un, sevi disciplinējot, svētdienās rakstījusi tukšā klasē. Tagad laika ir gana, taču uz nošu pults ilgi dzeltējot pirmā lapiņa. Liktenīgā lapiņa tur patiešām jau stāv, jo top čella sonāte Ērikam Kiršfeldam. «Pirmā daļa būs dramatiska un virtuoza, tai sekos lēna un skaista daļa ar flažoletiem. Mažorā.»