No vienas puses, šī dia-gnoze ir Dieva laime - beidzot zinu, kādēļ biju tik neticamā ātrumā zaudējis piekto daļu svara. Ēdu labu un sātīgu ēdienu, bet organismam gluži vienkārši nebija vajadzīgā ekipējuma, lai to pārvērstu enerģijā. Skaidrība ir laba lieta - es nebūt neilgojos pēc neziņas izraisītās nervozitātes un tām sāpēm, dūrējiem un vājuma, kas, kā izrādās, bija augsta cukura līmeņa simptomi. No otras puses, kad jaukā daktere Stradiņa slimnīcā nosēdās pie manas gultas un apstiprināja diagnozi, bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām. Turpmāk būšu ieslodzīts pasaulē, kurā nav kūciņu un pudiņu, pasaulē, kurā būtībā vispār nav nekādu prieku.
Slimnīcā uzzināju, ka ēdiens jāuztver nevis kā bauda, bet gan kā degviela - tās ir nepieciešamās kalorijas, kurām jānodrošina mana ķermeņa funkcijas dienas garumā. Ēdiens ir jāmēra, jāpārliecinās par tā derīgumu, jāpapildina ar zālēm, un apēstais jāpieraksta - gluži tāpat, kā to dara ļoti rūpīgs automobiļa īpašnieks, ielejot bākā benzīnu. Pieraksti jāizmanto, lai noteiktu, cik daudz insulīna jāiešpricē uz katru ogļhidrātu «maizes vienību», kuru plānoju apēst. Trakākais, ka viss nosvērtais ēdiens ir obligāti jāapēd - neatkarīgi no tā, vai man tas garšo vai ne, lai izvairītos no hipoglikēmijas, samaņas zaudējuma un vēl dramatiskākām sekām. Virtuve šādos apstākļos pārstāj būt par baudas avotu un kļūst par garlaicīgu uztura mācības laboratoriju.
Taču realitāte, kā izrādās, nav tik briesmīga. Pirmā māltīte, kuru ēdu, iznākot no slimnīcas, bija grilēts lasis ar jaunajiem kartupeļiem un zaļajiem salātiem. Izvēlējos to relatīvi viekārši aprēķināmā ogļhidrātu daudzuma dēļ, un garšas sajūtas nebūt nebija nepatīkamas. Arī nākamā vakara steikam ar kartupeļiem un brokoļiem nebija ne vainas. Patiesībā viegli kalkulējamā gaļas un kartupeļu, rīsu vai pastas kombinācija paver plašas iespējas gardu maltīšu pagatavošanai. Un tomāti ar mocarellas sieru ierasto pēcpusdienas našķu (cepumu, čipsu un šokolādes) vietā ir pārmaiņa, kuru spēju pieņemt bez grūtībām. Esmu izmēģinājis arī dažas receptes no meitas uzdāvinātās pavārgrāmatas The Diabetic Cookbook
Ārste iedrošina, ka ar laiku iemācīšos atrast pareizo insulīna un ogļhidrātu līdzsvaru un viss process kļūs nedaudz mazāk histērisks. Viņai droši vien ir taisnība - vakarā pirms šīs slejas rakstīšanas spēju sevī atrast pietiekami daudz pašpārliecības, lai ieturētu vakariņas restorānā. Ceru, ka doma par ēdiena gatavošanu kādreiz kļūs tikpat priecīga, kāda tā bija kādreiz. Bet pagaidām virtuve sevī slēpj kļūmes risku (kā tas notika restorāna maltītes gadījumā - nepareizo aprēķinu dēļ cukura līmenis pēc vakariņām uzšāvās debesīs) un bailes kļūdīties pārmāc ēdiena pagatavošanas un baudīšanas gaidīšanas prieku.