Valsts un pašvaldības līmeņa sociālais spilvens pašlaik ir pamatīgi noslogots, un ir risks, ka uz tā var neatrasties brīva vieta kāda jauna patvēruma meklētāja galvai. Situāciju bēdīgāku dara nepielūdzamais fakts, ka naudas patversmēm ir tik, cik nu piešķirts, turklāt arī šī joma ir piedzīvojusi budžeta samazinājumu. Šis ir īstais brīdis mums, kas ar saviem nodokļiem un rosīšanos oficiālo sociālo spilvenu esam radījuši un nereti līdz ar to aizmirsuši tomēr paskatīties šai virzienā ar svaigu un ieinteresētu skatienu. Palīdzīgā pleca un azotes sniegšanas labie nodomi ir gandrīz izdevušies. Gandrīz. Un iztrūkums, kas radies šajā ekonomiski un meteoroloģiski ļoti smagajā laikā, jāaizpilda vien pašiem. Atruna, ka tā ir valsts darīšana, neskaitās, jo valsts būtībā esam mēs paši. Un paši - katrs pats - mēs nevaram mainīt oficiālos budžetus un tamlīdzīgi, bet mēs varam, piemēram, kritiski pārlūkot savu drēbju skapi, vai tur nav kas lieks. Tas var izrādīties diezgan izšķirīgs kādam patversmes iemītniekam. Tas pats sakāms par iespēju ziedot pārtikas produktus, veļu, ziepes, mazgāšanas līdzekļus un jebko no citām pamata nepieciešamības mantām.
Ārkārtīgi daudziem trūkst ikdienas izdzīvošanai nepieciešamā ne vien patversmēs, bet arī savās mājās. Paēdušai Latvijai uzstādītais mērķis pabarot 10 000 ģimeņu pašlaik nav sasniegts pat uz pusi. Un tā būtu tikai divdesmitā daļa no Latvijā akūti nepieciešamās palīdzības. Neteiksim «valstī», lai neatstātu vietu nejēdzīgiem argumentiem, teiksim - Latvijā. Palīdziet!