Ar visu manu mīlestību pret ēdiena gatavošanu ar rauga mīklu un maizes cepšanu līdz šim nebiju lielos draugos. Pīrāgus un plātsmaizes mūsu ģimenē cepa vecāsmātes. Tagad uz Ziemassvētkiem pēc savas mātes receptes to dara mana mamma. Pati labi esmu apguvusi tikai picas mīklas gatavošanu un pāris reižu tikusi galā ar sklandraušiem.
Mainot dzīvesvietu, vienmēr saskaramies ar izmaiņām ēdienkartē, pirmām kārtām jau ar maizes nomaiņu. Pirmais, kas lasītājam varētu nākt prātā, droši vien ir latviešu rupjmaize, kuras varētu pietrūkt, dzīvojot ārzemēs. Tomēr atzīšos, ka klasiskā latviešu rupjmaize mūsu mājās nav iecienīta, laika gaitā esam no tās atteikušies smagnējības dēļ.
Pēdējos četros gados Latvijā pēc desmit gadiem ārzemēs par savu maizi bijām atzinuši tumšo itāļu čiabatu, kas Rīgas veikalos nopērkama svaigi cepta. Lai gan latviešu tradīcijās audzinātam cilvēkam par maizi neklājas nievājoši runāt, tomēr plastmasas maisiņos fasēta, nekad nevīstoša maize man nesaistās ar maizes jēdzienā ietvertajām smaržām un garšām. Arī Ņujorkā dzīvojot, reizi nedēļā zemnieku tirdziņā dažus kvartālus no mājām pirkām svaigi ceptu baltmaizi un šveiciešu rupjmaizi.
Arī Dānijā, kā katru reizi jaunu dzīvi sākot, viens no pirmajiem darbiem bija apkārtnes veikalu izpēte un «savas maizes» atrašana. Dānijā svaigi cepta maize jāpērk vai nu padārgajās beķerejās, vai atsevišķā nodaļā lielveikalā. Tas iepirkšanos, kurai atšķirībā no ēdiena gatavošanas man netīk veltīt pārāk daudz laika, padara ilgāku. Turklāt veikalu darba laiki ir īsāki nekā Latvijā. Reti kurš veikals atvērts svētdienā, kad nereti nāk atskārsme, ka mājās nav maizes. Turklāt beķerejās neizdevās atrast «savu maizi», jo tumšās čiabatas šeit nav, bet dāņu rupjmaize man liekas vēl smagnējāka nekā latviešu. Tas lika ķerties pie maizes cepšanas mājās.
Sākumā izmēģināju franču bagetes pēc grāmatas Francūzietes nekļūst resnas receptes. Pēc garšas izdevās ļoti laba, bet varēja būt čaganāka. (Man aizdomas, ka tulkojumā pazudusi kāda svarīga nianse receptē). Tad savos krājumos atradu vēl Igaunijas laikā no avīzes izkopētu itāļu sēklu maizes recepti. Tā izdevās gan kraukšķīga, gan garšīga. Izmēģināju arī uz dāņu miltu pakas atrodamo franču maizes recepti. Iznāca čagana, bet garša varēja būt labāka. Tā nu esam palikuši pie itāļu saulespuķu sēklu maizes. Vēl jāizmēģina laikietilpīgākā čiabatas gatavošana.
Tiem, kam liekas, ka maizes cepšana ir ilga un grūta, tagad varu teikt, ka tas prasa tikai pāris stundu. Turklāt, kamēr mīkla rūgst, var darīt citus darbus. Svaigi ceptas maizes smarža mājās un laimīgās ēdāju sejas ir neizsakāms gandarījums cepējam. Prieks arī, ka meita skolā lepojas ar mammas cepto un līdzi doto maizi.