Maksa par spītību

Bija daudz skaistu ieceru un plānu. Otrajā atvaļinājuma dienā _Mēbeļu namā_ ieraudzīju skaistu dīvānmatraci. Mājās atsteigusies, mudināju vīru doties tam pakaļ. Taču mans dzīvesbiedrs bija cilvēks, kas steigā neko nedara. Es - spītīga, vajag, un viss! Rīt tie matrači būs izpirkti. Kad vīrs nepiekrīt, pati dodos uz _Mēbeļu namu_, nopērku matraci, vīri par atlīdzību to iekrauj mašīnā, es savās augstpapēžu kurpēs lecu no paaugstinājuma un nedaudz paslīdu. Kāja iesāpas, bet iesēžos kabīnē pie šofera, un pēc 15 minūtēm dīvāns mājās, bet pati gandarīta - parādīju vīram, ka visu var, ja ļoti sagribas! Vakarā kājas pēdu pārņēma mežonīgas sāpes. Nokļuvu Traumatoloģijas institūtā. Rentgens. Kājas pamatnes plīsums (precīzi diagnozi neatceros). Ģipsis. Atgriezāmies mājās piecos no rīta. Apsēdos uz dīvāna un raudāju. Paldies dievam, vīrs ne reizi neatgādināja - kā vējš skrien, kā miets atduras. Visu skaisto jūlija mēnesi sēdēju uz lodžijas, vēroju mežu un solījos sev - nekad, nekad vairs nespītēšos. Par laimi, biju apdrošināta. Nauda, ko saņēmu par lūzumu, bija negaidīti laba. Augustā noņēma ģipsi. Atkal rentgens. Ārsti kaut ko ilgi sačukstējās, pēc tam paziņoja, ka kauli saauguši labi. Tā viss būtu arī beidzies, ja vien pēc gadiem pieciem Litfonda poliklīnikas galvenais ārsts un ķirurgs Vitāls Oga man nebūtu atklājis skaudro patiesību. Izrādās, man nekāda lūzuma nebija, bet kājā bija milzīgs asins izplūdums - hematoma. Rentgenā kauli īsti nav bijuši saskatāmi, bet sāpes un uztūkums liecinājuši par iespējamu lūzumu. Nepareizā diagnoze man bija atņemusi skaisto vasaru, bet iegūta laba mācība. Dīvānmatracis, pārsegts ar oriģinālu maigi violetu ķīniešu darinātu pārvalku, priecēja acis gadus desmit.