Tomēr jautājuma pārprotamība atkarībā no tā, vai tas nonācis semiotiķa, garīdznieka, datorspeciālista vai popkultūras pielūdzēja ausīs, signalizē, ka šoreiz darīšana ne tikai ar smukām vai mazāk smukām bildēm, bet arī daudz ko vēl - objektiem, procesiem, notikumiem, ko šie darbi aizstāj, pārstāv, nozīmē. Piedāvājums palauzīt galvu nav biežs viesis Rīgas galerijās, bet ne tādēļ saudzējams un lutināms. Uz prātošanu noskaņotam skatītājam izstāde piedāvā pat vairāk, nekā tā sola.
Ticības jautājumi
Izstādes plašās publicitātes raisītājs kurators Artemijs Troickis jau vairākkārt presē skaidrojis savu koncepciju. Tās pamatā ir viena no vispopulārākajām laikmetīgās mākslas stratēģijām - patērētāju sabiedrības kritika, kas varētu likties nokavēta laikā, kad kritizējamais objekts piedzīvojis ja ne bēdīgu galu, tad krietnu dunku gan. Tomēr Troickis, kā jau krievs, ir fokusējis savu skatienu uz visiem zināmajām konsumerisma likstām ne tik daudz no sadusmota prāta, kā no sāpinātas dvēseles pozīcijām, piedēvējot dažādiem mūsdienu «kultiem» teju vai jaunu reliģiju statusu. Skatītāja attieksme pret izstādītajiem darbiem mērķtiecīgi virzīta ne analīzes, bet vairāk «ticības jautājumu» gultnē.
Atbilstoši pareizticīgo mākslas tradīcijai ikona nav tikai atveidojums, bet paredz svētā klātbūtni mākslas darbā. Caur šādu prizmu raugoties, izstāde atklāj, ka laikā, kad visādiem viltus elkiem vajadzētu birt kā sausām lapām no koka, tie vēl arvien turas gluži neprātīgā spītībā.
Ironiskās relikvijas
Taisnības labad jāpiebilst, ka izstādei ir divi kuratori - ne tikai Troickis, kurš atvedis darbus no savas kolekcijas, bet arī Astrīda Riņķe, kas sarūpējusi latviešu puses pienesumu. Vismaz trijos darbos tas rezultējies spoži un zīmīgi.
Atšķirībā no krievu māksliniekiem, kas atraktīvi spēlējas ar «savas» kultūras ikonām (piemēram, Vladislavs Mamiševs-Monro «tēlo» Ļeņinu tikpat ticami kā savulaik Ļubovu Orlovu), Kristaps Ģelzis, Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns atsaucas uz krievu mākslu kā uz «svešu», tomēr informatīvajā un kreatīvajā telpā nemitīgi klātesošu spēku. Ģelža Kuļik DNS piešķir nedaudzajām slavenā krievu mākslinieka asins lāsēm, kas nopilējušas performancē Rīgā, tieši tikpat absurdu nozīmību kā lokālā mutvārdu mākslas vēsture šai amizantajai starptautiskās sadarbības epizodei, izveidojot visai sarkastisku variāciju par «svēto relikviju» tēmu.
Māliņas un Kalna darbs Pēdējais romantiķis it kā profanē krievu modernisma «ikonas» Kazimira Maļeviča Melno kvadrātu, saliekot to no kaviāra. Nosaukuma lirika un darba eksponēšanas veids - nevainojamā vitrīna kā altārītis - vedina atcerēties mākslas un glamūra vienlīdz lielo fascinējuma spēku līdz šim Rīgā notikušajās krievu izstādēs.
Bez vietējam slavenībām
Interesanti, ka latviešu mākslinieku uzmanības lokā šoreiz nav nevienas vietējās «ikonas», kaut gan par tādām viegli varētu saukt, piemēram, Borisu Bērziņu mākslā un Vairu Vīķi-Freibergu politikā. Nemaz nerunājot par dzeltenās preses varoņiem, kas ar savu nemainību pārvērtuši vēl nesen dievināto mediju realitāti mazticamā parodiju šovā. Acīmredzot kaimiņvalsts masīvā tirgus un sabiedrisko attiecību spēks, kas tiešām spējīgs radīt kvazireliģiskas parādības un ļāvis Vladimiram Dubosarskim &Aleksandram Vinogradovam izstādīt pašu džinsus kā pielūgsmes objektus, licis mūsējiem pievērsties globālām lietām. Ne bez labiem rezultātiem: Ivaram Drullem izdevies paskatīties uz Maikla Džeksona nāves brīdi ar tik naivu un skaidru skatienu, kāds pieejams vien īstam tēvadēlam ticībā, ka «tur» viss ir pa īstam.
Citi latviešu mākslinieki, kas piedalās izstādē, ir vairāk personiski nekā tematiski asi un interpretē ikonas jēdzienu no atšķirīgām pozīcijām: Kristiāna Dimitere vistiešāk atsaucas uz svētbilžu glezniecības tradīciju, Ēriks Apaļais problematizē attēla semantikas jautājumus, Ieva Iltnere un Otto Zitmanis akcentējuši mākslinieka tiesības radīt «savu» reliģiju. Galu galā Kristiana Brektes Melnais spēks ir vienkārši rupjš joks, kas gan izstāstīts tik eleganti, lai to sauktu par asprātīgu un ierādītu vietu mākslas «ikonu» izstādē.
Izstāde Mūsu laika ikonas galerijā Alma skatāma līdz 14.decembrim.