Senos laikos šī vieta bija «soda kalns» ar blakus izvietoto «izstumto» kapsētu. Tagad pilsētas izplešanās rezultātā no vēstures liecībām ir palikuši tikai nejauši fakti. Atceros, laikā, kad raka būvbedres mājām kvartālā, kurā pašreiz mitinos, ekskavators bieži no smiltīm izcēla dienasgaismā vecus cilvēku skeleta kaulus un aplauzītus galvaskausus. Tie nepiespiesti kļuva par ierastu rotaļlietu objektiem mums, pagalma bērniem. Dīvaini, bet mūsu prātos tās bija tikai «cita veida» formas «cita satura» spēlēm.
Arī tagad, pēc daudziem gadiem - citā valstī, citādā pasaulē - man šī ir īpaša un dīvaina vieta.
Mana «laika mašīna». Drošs personiskais novērošanas tornis kā gaisā pakārta kapsula. Bet, iespējams, arī mana ilūziju kapsēta nākotnē. Tas rada nemieru, jo no augšas tu labi pārredzi mainīgo perspektīvu.
Visam neizbēgami atkal būs jāmainās.
Bieži pieķeru sevi vizuāla detektīva statusā, pētot un apcerot novēroto. Virs un zem horizonta.
Debesis aizņem lielāko daļu. Pilsēta jau ir tikai pamats, statiskais punkts, pār kuru pārtraucas uz neatgriešanos dabas un laika pārmaiņas.
Vienmēr citas.
Trīs ikdienas spilgtākie pārmaiņu posmi:
Aust rīts
Mēs atkal mostamies ar spēku un apziņu, ka ir iespējams viss cerīgais un skaistais. Pats dabas ritms mūsos nostiprina nedrošo un trauslo, tikko vēlreiz modušos drosmes sajūtu.
Realitātes kopsavilkuma pārrediģēšana, laika prognoze, kafija, internets, pirmās rīta ziņas.
Viss izskatās labojams.
Dienas duna
Kontakts ar ārpasauli. Sākas nemiers. Saskarsme ar citām kapsulām. Sīkumu jūra. Vecie uzbriest. Jaunie iespraucas, tikko trausli, sasistematizētajā kaleidoskopā. Negaidīti nezināmas izcelsmes enerģijas «reaktīvais» pārtraucas pār atmosfēru. Gaiss pārsteigts pārrezonē. Neatgriezeniski un sveši rakājas un kārto tavas nākotnes pamatus. Ikdienišķi cerīgas un arī nepatīkamas plūsmas un duna. Interesanti - kur šī mūsdienīgā rosīšanās paliek tevī, kā tā nogulsnējas?
Saulriets pāriet krēslā
Ikdienas brīdis, kad daba atgādina mums par savu klātbūtni. Kļūstam saspringti un nervozi, noguruši un pavirši, pilni padošanās vīrusiem un kompromisiem ar citiem. Vēlamies par katru cenu vēl šodien izraut no apstākļiem ko spilgtu un atmiņu vērtu. Visapkārt sabiezē kontrasts. Karstas, spilgtas gaismas un garas, garas slīpi vēsas ēnas. Neizdarītais, atliktais, nelietderīgais. Skumja sajūta, jo tikko saule un mākoņi mums parādīja - kā vajag cīnīties. Mākoņi un dūmaka uzvar vienmēr. Dažreiz pilsēta līdz horizontam iet palīgā mākoņiem debesīs.
Nakts - pati par sevi saprotama, tādēļ piespiedu analīzei nebūtiski - zemapziņa un nogulsnēšanās.
Kā īpašs pārtraukums duļķainai upei - apstāties un norimt. Laiks, kad varu sākt gleznot, «atspoguļot».
Pārbaudu aizgājušo dienu kā naudu - vai tā ir īsta, ar luminiscējošo gaismu. Lielākajā daļā redzu tikai lielu notecējušu, daudzslāņainu procesu un drusku nogulsnes pie horizonta. Sīkas, spilgtas, haotiskas. Kā mūsu laika atspīduma analīze.
Lūk, mans stāsts kā patiess pamats iedvesmai un atskaites vērtējumam, kad lūkojamies uz lielformāta gleznām, kur izteiksmes forma ir abstrakts krāsu un faktūru plūdums.
Jābūt nemieram!