Viņa priekšnesums domāts «ģimenes auditorijai» - tas, kā zināms, ir ļoti izdevīgs pozicionējums. Ribaks dzīvajā tiešām izstaro gaismu un nevainību - viņš nespiež uz seksualitāti un citiem netikumiem, ar kuriem izceļas itin visa aktuālā popmūzika.
Atklāts, atjautīgs, harismātisks - tāds viņš bija arī preses konferencē pirms koncerta. Jautāts par savas dzīves jēgu, A.Ribaks atbildēja: «Mūzikā man patīk stāstīt stāstus. Ja spēju iepriecināt klausītājus, ja zinu, ka varu iet gulēt ar mierīgu sirdi, jo esmu atbildējis uz dažām fanu vēstulēm, jūtu, ka manai dzīvei ir jēga.» Par savu nacionālo identitāti viņš sacīja: «Esmu eiropietis. Esmu dzimis Baltkrievijā, kur tautai ir raksturīgas melanholiskas, nostalģiskas sajūtas - man tās arī tuvas. Esmu audzis Norvēģijā, kur cilvēki smaida, taču slēpj savas emocijas un problēmas. Tas ir labs dažādu kultūru sajaukums. Esmu priecīgs, ka manās dzīslās rit baltkrievu asinis, taču manas saknes jau ir Norvēģijā. Baltkrievijā dzīvo mana vecmāmiņa Zina.»
Žurnālisti uzbāzās dziedātājam ar jautājumiem par to, kādai jābūt meitenei, lai iekarotu viņa sirdi. «Viņai ir jābūt mazāka auguma nekā es! Viņai nav jābaidās rādīt savu mīlestību. Norvēģijā meitenes uz SMS neatbild uzreiz - viņas domā, ka tas padara viņas pievilcīgākas. Es tā nedomāju. Vispār es sapņoju satikt meiteni, kura arī nodarbojas ar mūziku, lai mēs kopā varētu kaut ko paveikt. Taču man ir grūti atrast laiku, lai pa īstam ar kādu iepazītos.»
A.Ribaks dzimis Minskā 1986.gada 13.maijā, kopš četru gadu vecuma ar vecākiem, kuri arī ir mūziķi, dzīvo Norvēģijā. Piecu gadu vecumā sācis spēlēt vijoli un klavieres. Startējis Norvēģijas televīzijas talantu šovā, bijis koncertmeistars lielākajā Norvēģijas jauniešu simfoniskajā orķestrī Ung Symfoni. Rīgā mūziķis atgādināja, ka pirms dalības Eirovīzijā pārsvarā spēlējis džezu un klasiku: «Desmit gadus spēlēju Bahu un Mocartu. Popmūzika var būt tikpat nopietna kā klasika. Ieklausieties Maikla Džeksona, Stinga, Eminema daiļradē - viņi visi stāsta brīnišķīgus stāstus. Klausīties labu popmūziku var būt pat aizraujošāk nekā piecdesmito reizi dzirdēt Mocarta koncertu.»
Koncertā Aleksandrs pierādīja, ka vijoli spēlē smalki, izjusti, talantīgi. Dienai mūziķis atzina, ka viņa iecienītākais vijolnieks ir Jaša Heifecs: «Viņam ir ļoti vienkāršs stils, bez izrādīšanās. No jaunajiem man patīk Džošua Bels.» Pats sevi A.Ribaks uzskata nevis par vijolnieku, bet par «mākslinieku, izklaidētāju»: «Man dvēselē ir pārāk daudz visa kā, lai es būtu tikai vijolnieks. Man ļoti patīk komunicēt - tas ir mans lielākais talants, tāpēc arī gribēju kļūt slavens, lai pēc iespējas vairāk kontaktētos ar cilvēkiem.»
Aleksandra hobiji - datorspēles un kino. Uz jautājumu, vai viņam patīk lasīt un kādas ir viņa iemīļotākās grāmatas, viņš atbildēja tieši: «Nepareizs jautājums! Uz rokas pirkstiem var saskaitīt grāmatas, kuras esmu izlasījis. Lielākoties tā ir klasika - Džeks Londons, Čārlzs Dikenss. Ar mani kaut kas nav pareizi: man patīk, ja vajag mazāk domāt. Lasot taču ir jāpieslēdz arī fantāzija... Man labāk patīk skatīties filmas un klausīties mūziku. Gan Merilinu Mensonu, gan Blink-182, gan The Beatles, gan Andreu Bočelli, gan Robiju Viljamsu.»
Vai Aleksandrs nebaidās, ka paliks «vienas dziesmas brīnums»/one-hit wonder? «Tas taču ir jebkura komponista lielākais sapnis - kļūt slavenam ar hitu. Tas arī vēsturei ir noderīgi: visi atceras, par kādu dziesmu šo mākslinieku ir iecienījuši.»