It sevišķi, ja runā par to opozīcijas galu. Ne velti šajās dienās Jabloko līderis Grigorijs Javlinskis savā blogā ierakstīja komentāru, ka nule notikušo prezidenta vēlēšanu galvenā problēma bija ne tik daudz krāpšanās no valsts varas puses, cik spēcīgas - gan organizatoriski, gan programmatiski - konsolidētas alternatīvas neesamība. Un Javlinskis raksta, ka šobrīd opozīcijas uzdevums ir ne tik daudz «skriet ar pieri» sienā par pārkāpumiem balsošanas procedūrās, cik veidot šādu spēcīgu alternatīvu putiniskajam režīmam.
Jau uzskaitīt vien visas tās organizācijas, kas tādā vai citādā veidā šodien darbojas uz Maskavas ielām kā opozīcija, nav diez cik viegls uzdevums. Jabloko ar Javlinski priekšgalā, PARNAS (Partija narodnoj svobodi), kuru pārstāv Vladimirs Rižkovs un Sergejs Ņemcovs, kustība Solidaritāte ar Kasparovu tās vadībā, Kreiso līga ar Sergeju Udaļcovu, Genādija Zjuganova Krievijas Komunistiskā partija, Ļimonova Cita Krievija (atgādināšu, ka Ļimonova cīņas biedrs ir bijis mūsu pašu Lindermans), kustība Par godīgām vēlēšanām… Un tas nebūt vēl nav pilnībā izsmeļošs saraksts.
To, cik koordinēti darbojas šī opozīcija, pierāda kaut vai fakts, ka pēc pirmdienas opozīcijas mītiņa Puškina laukumā un tiem sekojošajiem arestiem kustība Par godīgām vēlēšanām un partija PARNAS savā mājaslapā paziņoja, ka arestētie Kreiso līgas vadītājs Sergejs Udaļcovs un arī populārais opozīcijas blogeris Sergejs Navaļnijs ir provokatori, kuri apzināti izprovocējuši sadursmes ar policiju un kurus tikai interesējot «cīņa par varu ar jebkurām metodēm». Pirms vēlēšanām visām uzskaitītajām organizācijām bija skaidrs, ka pirmdien jāiet Maskavas ielās un jāsāk beztermiņa protesti, taču uz jautājumu, konkrēti kādi rezultāti jāpanāk ar šo protestu palīdzību, atbildes bija visdažādākās. Vieniem (Sergejs Udaļcovs) tas bija nepieļaut Putina inaugurāciju un panākt, ka Medvedevs kaut kādā veidā turpina savas pilnvaras, otriem (Soldaritātes pārstāvjiem)- tūlītēja Domes un pēc tam Valsts prezidenta ārkārtas vēlēšanu noteikšana, vienlaicīgi nozīmējot «tehnisko» prezidentu uz visu šo procedūru laiku (nav gan skaidrs, ko un kas to nozīmētu), citi runā tikai par to, ka jāaudzē demokrātiskais spiediens uz Putinu un uz varu, lai tie «ieklausītos tautā». Arī par protestu radikalitāti viedokļi ļoti atšķirīgi, kas jau izpaudās pirmdienas vakara notikumos. Lielā mērā var pieļaut, ka tieši šis raibums protestu konkrēto mērķu uzstādījumā varēja būt par iemeslu, kāpēc protestos nedēļas sākumā nav izgājuši simtiem tūkstoši cilvēku, kā to pirms vēlēšanām sagaidīja un paredzēja opozīcijas pārstāvji. Protams, kombinācijā ar varas pārstāvju spēka un varenības demonstrācijām - gan sapulcinot savus atbalstītājus Manēžas laukumā, gan ar mēmo OMON kaujinieku klātbūtni.
Par opozīcijas ideoloģisko vienotību, protams, vispār nenākas runāt. Ir vienkārši grūti iedomāties to pašu kreiso populistu Sergeju Udaļcovu pie viena galda ar Borisu Ņemcovu vai Vladimiru Rižkovu, ja jārunā nevis par cīņu pret Putinu, bet par to, ko tad īsti Krievijas tautai Putina vietā vajag.
Visā šajā stāstā nedaudz nomaļus stāv prezidenta vēlēšanu kandidāts Mihails Prohorovs, kurš vēlēšanās ieguvis pārsteidzoši daudz balsu. Vēlēšanu naktī savā štābā viņš diezgan radikāli paziņoja, ka neatzīs šo vēlēšanu rezultātu, jo tās bijušas negodīgas, un veidos savu partiju, kā arī ir gatavs «nostāties opozīcijas kustības priekšgalā». Kas tur notika naktī, kas nenotika, bet otrajā dienā viņš jau kopā ar Putinu apsveikušajiem Vladimiru Žirinovski un Sergeju Mironovu sēdēja pie Putina galda (vienīgi komunists Zjuganovs atteicās apsveikt Putinu ar uzvaru un uz šo tikšanos neieradās) un dalījās ar to savos plānos veidot jaunu partiju, kas «strādās Krievijas attīstības labā». Un Putins tēvišķīgi māja ar galvu - sak, tādas partijas mums ir vajadzīgas.
Varbūt tāpat, kā Putinam ir vajadzīgi ļimonovi, udaļcovi un, lai cik tas neiespējami liktos, arī navaļniji?