Krīzes ķibeles Ēriku tomēr nebiedē, jo «visu laiku tādā mazā krīzītē esam dzīvojuši». Pat atzīdams, ka mazumtirdzniecību uzturēt ir dārgs prieks un izdevīgāk ir medu par lētu naudu atdot bāzēm, viņš teic - veikala rentabilitāti nemaz nerēķinot, jo pagaidām nevar arī atļauties to slēgt. Kad būs atmaksāts kredīts, par ko veikals savulaik nopirkts, tad sarēķināšot. Par biškopības nākotni gan Vecbebru dravnieks ir dzelžaini pārliecināts - šī lieta Latvijā nenomirs.
Palīgs iesācējiem
Ērika bišu sanestais medus glītās burciņās rindojas arī aptiekas plauktos. Dienā, kad viesojamies Vecbebros, jau 40.gados celtajā aptiekas mājā saimnieko Ēriks viens. Laila aizbraukusi uz semināru, lai krātu punktus regulārajai farmaceitu sertifikācijai. Zāļu tirdzniecība gan no tā īpaši necieš, jo aptieka strādā nepilnu darba dienu. «Visur laukos aptiekas turas tikai uz aborigēniem,» Ēriks ieskicē situāciju. Vecbebros ir četras skolas, tāpēc pedagogu atalgojuma problēmas atbalsojas it visā. Jau privatizējot Mozgi aptieku nopirkuši ar visiem parādiem, agrāk algojuši četrus darbiniekus, tad divus, bet tagad Laila strādā viena, savukārt Ēriks, pabeidzis Grāmatvedības un finanšu koledžu Rīgā, nodarbojas ar grāmatvedību.
Saīsināts darbalaiks ir arī darbiniecei Mozgu medus veikalā Jēkabpilī. Oktobrī ir tukšākais periods, tad veikals nestrādā. Taču pārējā laikā pieprasījums esot vienlīdz labs gan pēc medus, gan pēc biškopības inventāra. «Mans kontingents ir svētdienas biškopji ar 5-10 stropiem - pensionāri, pilsētnieki, kam lauku mājas.» Ēriks stāsta, ka stropus un citas biškopības ietaises ražo pats. «Lauki pilni ar bijušajiem kolhozu galdniekiem, kas to visu var uztaisīt.» Pašam Ērikam vecbebrieši palīdzējuši uzmeistarot stropu pārvadājamās platformas, jo Ēriks divas no savām četrām dravām vizina 20 km rādiusā ap Vecbebriem - te uz rapšu lauku, te uz viršiem, liepām, griķiem. Sarunāt šādu ciemošanos ar lauku vai māju saimniekiem neesot problēmu - visiem ir interesanti. Vēlāk, izrādot savas mobilās dravas, Ēriks ieminas arī par ieceri piedāvāt sava veida servisu jauno piepilsētu ciematu iemītniekiem, kuri vēlētos izmēģināt biškopību, - atvest un uzstādīt stropus, ierādīt, kā ar bitēm apieties, u.tml.
Pirmais medus - jau maijā
Divas stacionārās dravas Ērikam ir Lubānas klānos un pie Teiču purva, kur savulaik saimniekojis viņa vectēvs - arī bitenieks, kuru ļaudis pat iesaukuši par Medus lāci. Ēriks par biškopi kļuva, kad neizdevās iestāties agronomos Lauksaimniecības akadēmijā. Lai nebūtu jāiet armijā un jāzaudē laiks, joka pēc iesniedzis dokumentus Vecbebru tehnikumā uz biškopjiem. «Slaists jau es biju. Bet izrādījos viens no normālākajiem, un mani atstāja te strādāt,» Ēriks smaidot stāsta par padomju laiku biškopības vērienu - katrā saimniecībā bija jābūt dravai un biškopim, jo bites bija nepieciešamas kultūraugu apputeksnēšanai. Tagad Latvijā augi apputeksnējas paši un biškopība cilvēkiem pārsvarā ir blakusnodarbe, galvenais peļņas avots tā ir retajam.
Ēriks desmit gadu nostrādājis arī par biškopības pasniedzēju Vecbebru tehnikumā, un audzēkņiem viņa stundas visdrīzāk bija ļoti interesantas. Ainas no bišu dzīves Ēriks uzbur vienu pēc otras. Nu, piemēram. Pats pirmais, kas masveidā zied un kura medu var bitēm atņemt, ir kārkls - arī Ērika uzņēmuma nosaukums (SIA Salix) ir kārkla latīniskā versija. Viršu medus, kas cilvēkam visvērtīgākais, bitēm ziemā ir par treknu, un pavasarī mazajām lidonēm nebūs vajadzīgā uzrāviena. Biškopība ļoti atkarīga no laikapstākļiem, tāpēc, piemēram, liepu medu var iegūt tikai reizi septiņos gados. Latvijai ir arī sava bite - maza, melna un ļoti nikna, taču populārākās patlaban ir itālietes un dānietes. Bišu selekcija sniegusi labus rezultātus, un vasarā savākt ap 100 kg medus no saimes vairs nav nekas ārkārtējs. Būtu pavisam labi, ja ar selekciju varētu bitēm apslāpēt spietošanas kāri, Ēriks smej. Bet sāpīgākais jautājums ir bišu slimības, kuru ārstēšanai Latvijā trūkst legālu medikamentu, kā arī zemnieku patika laukus apstrādāt ar ķimikālijām. «Jo švakāk iet zemniekiem, jo labāk biškopjiem,» Ēriks ironizē. Nav arī laboratorijas, kur noteikt veselas dravas bojāejas iemeslus.
Katram biškopim ir savi paņēmieni un gudrības. Ēriks iemanījies pie pirmā medus tikt jau maijā, šogad tas jau izpārdots. Viņam ir 50 bišu saimju, kas pēc Latvijas mērogiem esot ļoti maz, gadā sanāk ap pāris tonnām medus. Kā veiksies ar biškopību turpmāk, rādīšot laiks, taču kaut daži stropi Ērikam palikšot vienmēr. Abiem dēliem viņš gan savu nodarbošanos negrasās uzspiest. Lai domā ar savu galvu.