Un katrās sacensībās vajag vismaz trīs meitenes, lai varētu startēt atsevišķi no puišiem. Tāpēc Vita vienmēr mēģina pierunāt pārējās, sadarbojas arī ar igaunietēm, jo ir tik jauki un motivējoši gandrīz katrās sacensībās saņemt kādu diplomiņu, bet puišu konkurencē tas nebūtu iespējams. Viņi brauc bez bremzēm. Tiešā un pārnestā nozīmē.
Nopirka smuku riteni
Lai gan Vita visu mūžu vizinājusies ar riteni pa pilsētu, downhill pasaulē viņa nokļuva nejauši. «Viss sākās ar to, ka es nopirku tādu riteni, kāds man patīk. Bija vienkārši smuks. Tagad gan no tā palicis tikai rāmis un pedāļi. Zemais rāmis labi noder downhill, un draugs, nejauši ieklīdis rotos.lv forumā, izdomāja, ka vajadzētu pamēģināt vienas sacensības Priekuļu trasē, kas skaitās piemērota iesācējiem. Tā arī viss sākās. Pirmās, ko nācās iegādāties, bija labas disku bremzes, jo bremzēt vajag daudz un stāvumi ir pamatīgi. Puiši gan bremzē mazāk, brauc daudz ātrāk, bet mēs, meitenes, vēl neesam tādā līmenī.» Pēc pirmajām sacensībām Vitai jau bija āķis lūpā un vajadzēja trenēties vairāk un braukt labāk. Jo sacensības ir tāāāāds adrenalīns! Viens no iemesliem, kāpēc downhill riteņbraukšana varētu patikt, ir mīlestība pret kalniem. Vita ziemā snovo, bet vajadzēja izdomāt, kā tos kalnus izmantot arī vasarā. Pagaidām gan viņa piedalās tikai Latvijas un Igaunijas sacensībās, bet viņas sapnis ir nobraukt pa trasi arī lielajos kalnos. Riteņbraukšanas fane tikko atgriezusies no pusgada dzīves un darba Francijas Alpos, bet tur tik ilgi bijis sniegs, ka ar riteni gandrīz neiznāca pabraukāties.
Ārpus pilsētas
Ko darīt, ja gribas pamēģināt šo sporta veidu? Nevajagot uzreiz braukt uz lielajām trasēm, sākumā vajag pamēģināt braukt ārpus pilsētas, pa mežu, pa pauguriem, kāpām, pa Siguldas kalnainajām takām. Galvenais ar riteni izbaudīt, ka esi nost no ierasta taisna ceļa. Ja iepatīkas, var iet solīti tālāk un mēģināt braukt pa trasēm. «Visiem downhill puišiem parasti ir kāda riteņbraukšanas pieredze - BMX vai kas cits. Bet meitenes pārsēžas no pilsētas riteņa, ar kuru visi brauc kā Koka Klucis Konstantīns ar izstieptām rokām, bet downhill tev ir it kā jāmazgā veļa, jāvada ritenis pašai pa visām bedrēm, pār saknēm un rokas visu laiku cieši tur stūri, bet nav taisnas,» smejas Vita, kas pati pirmajās sacensībās braukusi tieši kā pa pilsētu - to labi varot redzēt bildēs. Tagad viņa brauc uz sacensībām reizi mēnesī, un tas esot maz, turklāt trases ir dažādas, katru reizi viss it kā jāsāk no gala. Sākumā aizbrauc paskatīties, kāda ir trase, izstaigā to, pamani visas saknes, asos līkumus un izdomā savu trajektoriju, kādā varētu braukt. Tas arī Vitai ļoti patīkot, ka var izgudrot, kā izdevīgāk braukt. Kad tas sanāk, ir liels prieks. Dienu pirms sacensībām parasti trasi izbrauc daudz reižu, bet nedrīkst pārforsēt, lai spēks pietiktu arī nākamajā dienā. «Dažās trasēs ir pacēlāji, bet citās nav, un tad ritenis jāstiepj augšā kalnā. Sanāk tāda kardioslodze!» Pats nobrauciens sacensībās ilgst 40 sekundes līdz minūtei, un tad ārā jāizliek viss, ko vari parādīt. Dažreiz pirms kāda ļoti strauja pagrieziena un stāva nobrauciena sanāk pamatīga cīņa ar sevi. «Tev ir tikai sekundes simtdaļa laika, lai izdomātu, kā braukt, bet tad pamani, ka kājas jau pašas ir apstājušās. Tās pat nav bailes, es nezinu. Nē, laikam tomēr ir bailes!» Vita atzīst, ka nervu kutināšana downhill ir pamatīga, līkums jāizbrauc, jo vienā pusē celms, otrā - koki, kaulu laušana esot parasta lieta, bet meitenes cenšas uzmanīties, netrakot, ķermeni arī sedz speciāls aizsargtērps, tāpēc ir reizes, kad sanāk vienkārši nošļūkt no kalna uz dibena.