Taču ironiski, ka arī šī krīze, kas nu jau skar itin visus, vēl tikai pērn šķita dažu teorētisku prognozētāju pārspīlēts pieļāvums, ko nav vērts ņemt vērā politikas plānošanā. Pasaule izrādījās tai slikti sagatavojusies, un tieši Latvija ir starp valstīm, kuras krīze pārsteidza vissliktāk sagatavotu. Grūti prognozēt politiskās un drošības sekas un kas vēl notiktu arī ar pasaules ekonomiku, ja Ziemeļkoreja īstenotu savus draudus sākt karadarbību pret Dienvidkoreju.
Grūti paredzamus un retus notikumus, kuriem ir liela mēroga iespaids, mēdz dēvēt par melnajiem gulbjiem. (Tika pašsaprotami uzskatīts, ka gulbji var būt vienīgi balti, līdz XVIII gadsimtā Austrālija tika atrasti arī melni.) Par stabilu uzskatītās ASV finanšu sistēmas sabrukums ir viens šāda notikuma paraugs - kaut gan ekonomikas cikliskums vispār jau bija zināms, konkrētā krīze vairākumam nāca pilnīgi negaidīti. Ziemeļkoreja pēdējās nedēļas laikā rāda draudīgas potenciālā «melnā gulbja» pazīmes. Tās totāli slēgtais režīms palaikam ir kāpinājis kareivīgumu, taču tam vienmēr ir bijuši itin saprotami reketiera mērķi - «likt sevi respektēt» un izsist politisku un materiālu labumu. Taču tās pēdējā laika rīcība ir pretrunā ar šo parasto praksi. Tieši šī iracionalitāte rada vislielāko neskaidrību, vai nākamie iespējamie soļi nebūs tādi, kādus līdz šim uzskatīja par neiespējamiem.
Pirmdien Ziemeļkoreja veica savu otro kodolieroča izmēģinājumu, kas bija jaudīgāks nekā pirmais 2006.gada oktobrī. Līdzīgi kā ar ekonomisko krīzi, kam teorētiski kādreiz vajadzēja notikt, tomēr tā nāca negaidīti, arī šis izmēģinājums bija negaidīts, kaut arī politiķi bija rēķinājušies, ka Ziemeļkoreja diezin vai atteiksies no mēģinājumiem iegūt kodolieroci. Pēc dažām stundām tā veica tuvas darbības rādiusa raķetes izmēģinājumus, kam nākamajās divās dienās sekoja vēl pieci tādi paši, ignorējot starptautiskās sabiedrības sašutumu un brīdinājumus par jaunām ekonomiskajām sankcijām. Pirmdien, kad ANO Drošības padome sāka apspriest iespējamo atbildi uz Ziemeļkorejas rīcību, tajā skaitā jaunas sankcijas, Phenjana paziņoja, ka šādas sankcijas uzskatīs par kara pieteikumu.
Otrdien Dienvidkoreja nolēma pievienoties ASV vadītajai starptautiskajai struktūrai, kuras uzdevums ir vērsties pret masu iznīcināšanas ieroču nelegālu izplatīšanu, arī apturot un pārbaudot Ziemeļkorejai paredzētās jūras kravas. Līdz tam Seula bija atturējusies pievienoties šai prezidenta Buša 2003.gadā sāktajai iniciatīvai, nevēlēdamās provocēt bīstamo kaimiņu uz attiecību saasināšanu. Tomēr Phenjana trešdien vēl vairāk saasināja situāciju, paziņodama, ka vairs neuzskata par saistošu 1953.gada pamieru, kas izbeidza Korejas karu, un ka tās armija vairs nevar garantēt kuģošanas drošību valsts rietumu piekrastē.
Iespējams, ka Phenjana šoreiz ir pārrēķinājusies un ar kārtējo provokāciju izraisījusi neplānoti asu un arī negaidīti vienotu starptautiskās sabiedrības pretreakciju. Ja tā, tad karš arvien paliek maz iespējams, jo šķietami iracionālā režīma ļoti racionālie pašsaglabāšanās instinkti galu galā gūtu virsroku pār vēlmi izrādīt savu spēku, un sekotu vienkārši kaulēšanās. Tiesa, režīms varētu kļūt par savas retorikas ķīlnieku un justies spiests turpināt ieroču žvadzināšanas sacensību, tomēr uzbrukums Dienvidkorejai nozīmētu pašnāvību, kas noteikti nav vadoņa Kima Čen Ira mērķis.
Tomēr pastāv iespēja, ka tieši diktatoriskā vadoņa veselības stāvoklis šajā reizē varētu būt iemesls tik riskanti pārgalvīgai rīcībai. Ka varbūt 2008.gadā pārciestajai triekai seko personības izmaiņas un plānprātība. Vēl viens parastā rīcības modeļa atmešanas iemesls varētu būt vadoņa galma cīņas par viņa mantojumu un varu valstī.
Lai arī kas pamudinājis Ziemeļkoreju uz šo agresivitāti, iemeslus diemžēl varēs novērtēt tikai ar atpakaļejošu datumu - kā tas vienmēr ir ar «melnā gulbja» tipa notikumiem. Turklāt Ziemeļkoreja nav vienīgais starptautiskā saspīlējuma perēklis, kas var izraisīt neparedzamas sekas. Irānas kļūšana par kodolvalsti un sekojoša kodolbruņošanās sacensība Tuvajos Austrumos ir vēl viens. Vēl cits ir islāmistu pieņemšanās spēkā kodolvalstī Pakistānā. Tāpēc diemžēl ir jābūt gataviem arī pilnīgi neparedzamiem pavērsieniem.
Diemžēl jābažījas, ka Latvijas politiķu reakcija uz šādiem neprognozējamiem pavērsieniem atkal būtu kā Aigaram Kalvītim - ka ne jau viņš sagrāva Lehman Brothers, un kurš tad varēja kaut ko tādu paredzēt. Vēl ļaunāk - mēģinot novērst sekas, ko radīja valsts nesagatavotība šai krīzei, pašlaik tiek mazināta tās gatavība citām. Piemēram, veselības ministrs Ivars Eglītis (TP) velk «sarkanās līnijas» izdevumu samazināšanai savā nozarē un rāda uz Aizsardzības ministriju, kurai esot jāgriež nost vēl vairāk nekā jau pašlaik nogrieztie 30 miljoni. Vēl vienas globālas finanšu krīzes pārredzamā nākotnē droši vien nebūs, toties visnopietnākos satricinājumus - arī plašus politiskus un ekonomiskus - var radīt pašlaik grūti paredzama drošības situācijas pasliktināšanās. Notērēt savu gatavību nākotnes krīzēm, lai aizlāpītu iepriekšējās sekas, nebūtu laba politika.