Tomēr pavisam maz pietrūka, lai A. Merkeles vadītā Kristīgo demokrātu savienība (CDU) un tās Bavārijas māsas partija - Kristīgi sociālā savienība (CSU) - iegūtu absolūto vairākumu bundestāgā un valdītu vienatnē. Viņai arī neizdosies saglabāt kopš 2009. gada valdījušo koalīciju, jo CDU/CSU partnerus valdībā - liberālo partiju Brīvie demokrāti (FDP) - nepārvēlēja parlamentā.
Lai izveidotu stabilu valdību, A. Merkelei nāksies meklēt jaunus koalīcijas partnerus, par kuriem, visticamāk, varētu kļūt CDU/CSU sīvākā konkurente Sociāldemokrātu partija (SPD), ar kuru savulaik jau ir ticis valdīts tā saucamās lielās koalīcijas sastāvā. Pagaidām SPD izturas rezervēti pret šo iespēju, tāpēc A. Merkelei gaidāmas smagas sarunas, lai pārliecinātu ideoloģiskos pretiniekus vēlreiz apvienot spēkus.
Adenauera un Kola pēdās
«Mēs varam svinēt, jo esam paveikuši kaut ko fantastisku,» pēc pirmo provizorisko vēlēšanu rezultātu izziņošanas svētdienas vakarā saviem atbalstītājiem sacīja A. Merkele. Viņai un CDU/CSU patiešām ir pamats svētkiem, jo konservatīvais bloks saņēma 41,5% nobalsojušo vēlētāju atbalstu. Tas ir par 7,7% vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2009. gadā.
Panākums vēlēšanās A. Merkelei dod iespēju ieņemt kanclera krēslu trešo termiņu pēc kārtas. Līdz šim kas tāds bijis pa spēkam tikai diviem CDU politiķiem - pirmajam pēckara kancleram Konrādam Adenaueram (valdīja no 1949. līdz 1963. gadam) un A. Merkeles politiskajam krusttēvam Helmūtam Kolam (1982-1998).
Gan labēji, gan kreisi noskaņotie vācu preses izdevumi uzskata, ka CDU/CSU panākuma pamatā ir tieši A. Merkele, kura aukstasinīgi izveda no krīzes Vāciju un risināja eirozonas problēmas. «Merkele ir varas zenītā. Merkeles atrašanās politikā ar šīm vēlēšanām ir kļuvusi par merkelisma ēru,» uzskata centriski kreisais laikraksts Sￃﾼddeutsche Zeitung.
Vēlēšanās tālu aiz CDU/CSU otrajā vietā finišēja sociāldemokrāti, kas ieguva 25,7% atbalstu, bet par parlamenta trešo lielāko spēku kļuvusi galēji kreisā partija Kreisie, par kuru nobalsoja 8,6%. Kā pēdējā pārstāvniecību bundestāgā ieguva Zaļā partija - 8,4% balsu.
Par vēlēšanu lielāko zaudētāju uzskatāma liberālā partija FDP, kas ieguva tikai 4,8% balsu, līdz ar to nepārvarot 5% barjeru ievēlēšanai parlamentā pirmo reizi pēckara posmā. Vēlēšanās pirms četriem gadiem par liberāļiem nobalsoja 14,6% vēlētāju. Partijas vadība ir paziņojusi par atkāpšanos, šādi uzņemoties vainu par FDP izgāšanos vēlēšanās.
Sociāldemokrātu atmiņas
Pēc uzvaras CDU/CSU pienāksies 311 no 630 deputātu vietām bundestāgā. Tas nozīmē, ka konservatīvajiem pietrūka tikai piecu mandātu, lai iegūtu absolūto vairākumu likumdevējā un A. Merkelei nevajadzētu meklēt koalīcijas partnerus.
A. Merkele tomēr būs spiesta lūkot pēc jauniem sabiedrotajiem. Viņa pirmdien paziņoja, ka ir sazinājusies ar sociāldemokrātu vadītājiem, lai aicinātu sēsties pie sarunu galda un apspriest iespēju veidot nākamo valdību. Viņa neizslēdza iespēju runāt arī ar citiem iespējamajiem koalīcijas partneriem, ar tiem visdrīzāk domājot zaļos.
SPD vadītājs Zigmārs Gabriels sacīja, ka viņa partija ir gatava runāt ar CDU/CSU, bet tas nenozīmējot automātisku sociāldemokrātu piekrišanu atjaunot lielo koalīciju. Centriski kreisā spēka iekšienē nav viennozīmīgas nostājas, vai vajadzētu iet valdībā ar konservatīvajiem.
Pirmkārt, tas ir saistīts ar SPD un CDS/CSU krasi atšķirīgajiem uzskatiem vairākos jautājumos, piemēram, par vajadzību noteikt minimālā atalgojuma un pensijas apmēru vai dubultpilsonības piešķiršanu miljoniem imigrantu.
Otrkārt, daudziem sociāldemokrātiem nav sevišķi labu atmiņu par laiku, kad tie no 2005. līdz 2009. gadam strādāja vienā valdībā ar konservatīvajiem. Viņuprāt, SPD toreizējais darbs valdībā neesot pienācīgi novērtēts, tādēļ domā, ka arī šoreiz A. Merkele sociāldemokrātus izmantos kā statistus.