Jūrmalgeita
Jūrmalgeita pēc 2005.gada pašvaldību vēlēšanām kļuva par netīrāko politikas aizkulišu darījumu, kas atklāts sabiedrības acīm. Tajā LPP pārstāvis Juris Hlevickis, kas atkal gribēja kļūt par pilsētas mēru, kopā ar palīgiem kārdināja deputātu Ilmāru Ančānu, kura balss bija izšķiroša.
Par kukuļošanu apsūdzēja J.Hlevicki, BMW tirgoni Germanu Milušu un Jaunā centra deputātu kandidātus Leonīdu Lasmani un Hariju Volbrugu. Milušs un Lasmanis no Temīdas un valsts aizbēga, cietumā nonāca tikai Hlevickis. Uz apsūdzēto sola nenonāca citi sarunu dalībnieki - ekspremjers Andris Šķēle (TP) un Šlesers. No sarunām varēja saprast, ka Milušs viņus informē par Ančāna piekrišanu balsot par Hlevicki. «Ainār, izskatās, ka viens ir piekritis, es lidoju uz Jūrmalu. Tā teikt, mēs ejam «uz visu banku,»» viņš teica telefonsarunā Šleseram. «Nevajag atlikt, davai. (..) Nu, tad strādā un zvani,» atbildēja Šlesers. Abus politikas smagsvarus neapsūdzēja, jo prokuratūra nebija pārliecināta par spēju tiesā pierādīt, ka viņi zināja, par ko Milušs runā. Šlesers arī noliedza Miluša teikto, ka viņš brīdinājis uzņēmēju par KNAB operāciju. Vēlāk viņš teica, ka vienīgais, ko nožēlojot, ir uzņēmēja iesaistīšana politiskos darījumos, bet tā darot visi. Būdams vienīgais toreizējās valdības pārstāvis Jūrmalgeitas sarunās, Šlesers atkāpties negribēja. Viņu aiziet piespieda premjers Aigars Kalvītis (TP), jo ministrs bija zaudējis sabiedrības uzticību tik nopietni, ka sāka apdraudēt valdības pastāvēšanu.
Piecīši
2004.gada februārī, kad veidoja Induļa Emša (ZZS) valdību, piecus Tautas saskaņas partijas deputātus Saeimā piemeklēja pēkšņa atklāsme, ka sabiedrības integrācijas jautājumus labāk risināt LPP rindās. Pārbēdzēji palielināja LPP skaitlisko ietekmi Saeimā un partijas svaru valdības veidošanas sarunās. TSP līderis Jānis Jurkāns to skaidroja ar mērvienību «75 tūkstoši latu».