Intervijai, starp citu, laiku atrast nemaz nav tik viegli, jo aktrises/režisores ikdienu aizpilda ne tikai tuvojošās pirmizrāde, bet arī aktiermeistarības nodarbību vadīšana kopīgi ar kinokritiķi Ditu Rietumu izlolotajā Kinoskolā.
Mazie ļaudis
XX gadsimta slavenākā amerikāņu dramaturga (līdzās Jūdžīnam O'Nīlam un Arturam Milleram) Tenesija Viljamsa luga Brīdinājums mazajiem kuģiem (1972), kas šovakar piedzīvos pirmizrādi Nacionālā teātra Jaunajā zālē, nav no populārākajām un Latvijā tiek iestudēta pirmo reizi. The New York Times nosaucis šo lugu «par pārsteidzošām skicēm, ko dižais meistars atļāvies savā veģetārisma periodā», un šajā atsaucē ir gan godbijība, gan ironija par dramaturgu. Vājības - neirozes, depresija, narkotikas, homoseksuāli gadījuma dzimumsakari - viņa dzīves laikā tika ne mazāk apspriestas kā Viljamsa izcilās lugas, kurās liriska poēzija suģestējoši savijusies ar zemiskākajiem cilvēka dabas noslēpumiem. Tāpat kā Ilgu tramvajā vai Stikla zvērnīcā, arī šajā Viljamsa lugā galvenie varoņi - mazā barčikā kvernoši autsaideri - ir trausli un nepiemēroti t.s. reālajai dzīvei.
Ināra Slucka nenoliedz, ka tieši šādi personāži šobrīd saista viņas uzmanību. «Arī manā iepriekšējā izrādē Pīles lidojums klusumā pat tajos varoņos, kas ir ārēji spēcīgi, kā Jura Hirša Vladimirs, slēpjas patiesībā trausls cilvēks. Man gribas zināt, kas ir aiz mūsu tēla, ar ko mēs izejam sabiedrībā un par ko mēs esam pārliecināti, ka tas darbojas. Jā, Tenesija Viljamsa varoņi ir trausli, tas tā tiešām ir, jo viņš pats ir teicis, ka viņu interesē «mazie cilvēki». «Mazie» tādā nozīmē, ka viņi nav dzīves priekšplānā, par viņiem nerunā. Viņš tos ļoti mīl, šos savus varoņus, jo viņš pats kā autors līdzinās viņiem. Viņā pašā ir šis trauslums.»
Tenesijs Viljamss ir arī viskošākais piemērs personisko kolīziju sublimācijai un risināšanai mākslā. Uz jautājumu, vai aktrise pievērsusies iestudēšanai līdzīgu iemeslu dēļ, Ināra atbild ar nopūtu un pauzi. Viņa nevar apgalvot, ka sākusi studēt režiju tāpēc, ka jutusi: «man vajag kaut ko pateikt». Taču ķimerēties, no sīkumiem radot veselumu - izrādi, viņai ļoti patīk. Šo procesu Slucka salīdzina ar kinolomu, kur pirms darba procesa jāizveido lomas zīmējums, kurš allaž jātur apziņā gatavībā, lai jebkurā brīdī pieslēgtos jebkurai epizodei. Kā jau filmēšanās tas mēdz būt, dramatiskai nāves ainai var sekot priecīgu kāzu filmēšana. «Kad sāku studēt maģistrantūrā, ievilka process. Tā ir cita forma, kā veidot to pašu dialogu ar skatītāju, - vai es to veidoju kā aktrise, viena pati savā lomā, vai kā režisore, runājot caur visu izrādi kopumā.» Fascinē ne tikai izrādes uzbūves process, bet arī plašākas iespējas izteikties. «Man kā aktrisei ir ļoti svarīgi cilvēciski saslēgties ar lomu, atrast tajā kaut ko man personisku, un tieši tāpat ir ar izrādi - pretējā gadījumā tas ir tīrā prāta darbs, vingrinājums, bet mani mākslā interesē emocijas. Tāpat vienkārši darīt darīšanas pēc - man būtu žēl tam laika.»
Tradīcijas un uzticēšanās
Nevēlēdamās iekrist slazdā, ko režisoriem izliek publicitātes pieprasīti izteikumi par saviem iestudējumiem (proti, nereti skatītājs uz skatuves neko daudz no solītā neierauga), daudz labprātāk nekā par sevi un topošo izrādi Ināra stāsta par izrādēm, ko redzējusi un par darbu kopā ar Maskavas režisoru Kirilu Serebreņņikovu, kam viņa asistējusi Mirušo dvēseļu mēģinājumu procesā. Visvairāk viņu pārsteidzis veids, kā tiek atrastas neskaitāmās it kā dīvainās, metaforiskās darbības. Izrādās, tās rodas, mēģinot pavisam burtiski ilustrēt tekstu. No Serebreņņikova varot mācīties precizitāti («katra kustība ir no svara, Mirušajās dvēselēs nekas nav nejaušība vai tāpat vien») un pietāti pret tekstu. Neraksturīgi daudziem teātra ļaudīm, kas bieži gremžas greizsirdībā uz kritiķu «apsēstību» ar Alvi Hermani un Jauno Rīgas teātri, viņa priecājas par izrādes Melnais piens poētisko viedumu un Kaspara Znotiņa aktierdarbu izrādē Ziedonis un Visums. Aizrunājamies par dažādām aktierdarba metodēm, un Ināra secina, ka pamazām mainās arī Jaunušana laikos iedēstītā Nacionālā teātra tradīcija aktieriem strādāt, ļaujoties režisora vadībai un pavadījumam. «Tā ir atšķirība no Jaunā Rīgas teātra, kur, nu jau var teikt, tradīcija ir aktieriem strādāt pašiem. Pie mums tradicionāli ir tā, ka aktieri «izved» režisors. Tas vienkārši ir cits atskaites punkts, tomēr arī pie mums aizvien biežāk darbs pie izrādes notiek citādi.» Aktieri esot noticējuši kolēģei Inārai Sluckai kā režisorei. Kādi Tenesija Viljamsa «mazo» cilvēku lomās būs Ģirts Jakovļevs, Voldemārs Šoriņš, Dace Bonāte, Juris Hiršs, Ainārs Ančevskis un Egils Melbārdis, jādodas aplūkot uz teātra Jauno zāli - to ar logiem uz tenisa kortiem.