Cik noprotams, jaunā Valsts prezidenta darbības prioritāte būs ekonomikas jautājumi. Tas būtu saprotami, jo eksbaņķieris Bērziņš droši vien šajā tematikā jūtas drošāk. Un tas arī nebūtu slikti, jo līdz šim ekonomiskās diskusijas varas līmenī pārāk koncentrējušās dažu valdības locekļu un atsevišķu Saeimas deputātu lokā. Tiesa, Bērziņam, kas instinktīvi sevi pozicionē kā tautsaimnieku, jārēķinās arī ar vairākiem riskiem. Pirmkārt, tieši tāpēc, ka viņam ir savs viedoklis, kura pareizību droši vien paša skatījumā apstiprina sapelnītā nauda, viņš var itin viegli no konstruktīva strīda iebraukt paštaisnumā. Otrkārt, Bērziņam jāņem vērā, ka viņa prezidentūras laikā dienas kārtībā parādīsies jauni ekonomiski jautājumi, no kuriem Latvijas elite ir atradusi (ja vispār bijusi tiem kādreiz gatava). Piemēram, aizdevumu programmas beigas nozīmē arī lielākas manevra iespējas Latvijas elitei noteikt valsts ekonomisko politiku. Tas ir gan labi, gan provocēs būtiski atšķirīgu piedāvājumu parādīšanos, it sevišķi, ja nākamajā valdībā iekļausies Saskaņas centrs. Līdz šim politiskais kašķis lielākoties bija ap atšķirīgām pieejām viena, ar aizdevējiem saskaņota (uzspiesta?) darbu plāna īstenošanā, taču nu būs gan tēzes par pielaidīgāku budžeta politiku, gan uzstājīgāki prasījumi Latvijas Bankai mainīt savu kursu, kā arī parādīt kādu žestu Rietumu finanšu tirgiem utt. Citiem vārdiem sakot, būs vairāk demagoģijas, nepārdomātu fikso ideju un, jā, arī vairāk kliegšanas par nepieciešamību kursu nemainīt - gaisotne būs juceklīgāka.
Šādā situācijā būtiska ir Prezidenta komandas kvalifikācija. No vienas puses, Bērziņam kā menedžerim par labu runā gatavība savu tuvāko padomdevēju lokā iekļaut cilvēkus, kas politiski pieder citai nometnei (Krapāne, Maizītis), ja vien viņš tos uzskata par kvalificētiem. No otras puses, bažas izraisa ieilgusī neskaidrība, kas tad būs Bērziņa prāta vētru grupa tieši ekonomiskajos un sociālajos jautājumos. Jācer, ka te iemesls klusumam nav viņa jau pieminētā paļaušanās uz savu kompetenci vai uz saimnieciski domājošiem veciem paziņām no biznesa vides. Tas pats attiecas uz otro pieteikto prioritāti - augstākās izglītības reformu. Pārliecība par savu reālās dzīves un «ko īsti vajag uzņēmējiem» zināšanu ir laba lieta, tomēr Bērziņš objektīvi - vecums, komunikācijas veids - varētu būt pasvešs šādas reformas mērķauditorijai - gados jauniem cilvēkiem.
Cik var noprast, jaunajam prezidentam nepatīk karstas putras strēbšana un tukša runāšana (kā nu viņš to saprot). Priekšvēlēšanu laikā tās nav sliktas īpašības, tomēr, šim posmam beidzoties, sabiedrība no Bērziņa gaidīs aktīvu nostāju. Bērziņam var piekrist, ka reāli darbi, nevis deklarācijas liecina par cilvēku, bet Valsts prezidenta posteņa specifika ir tā, ka viņa reālais darbs ir atklāti, laikus paust savu nostāju.