Pūles tā vērtas
Pagājušajā gadā Pēterburgas mākslinieku pirmā viesošanās ar Džuzepes Verdi Rigoleto noritēja uz nelabvēlīgu dabas apstākļu fona, liekot nervozēt par izrādes izdošanos un piespiežot orķestri novietot skatuves aizmugurē. Šogad šāda fona nebija, tāpēc gribas mazliet piekasīgāk vērtēt apskaņošanu, kas tika galā ar orķestri un atsevišķiem solistiem, bet klupa pār ansambļiem un nelielo desmit cilvēku kori. Tomēr šādu brīžu bija maz, un trupas kopējais skanējums atstāja ja ne žilbinošu, tad profesionāli stabilu iespaidu. Cik var noprast, salīdzinot informāciju teātra mājaslapā un to solistu sarakstu, ko varēja lasīt Jēkabpils izrādes programmā, pie mums viesojās ne gluži pirmais sastāvs. Par Doniceti darbu un detektīvsižeta cienīgo tā meklēšanu un atrašanu jau rakstījusi Inese Lūsiņa (Diena 24.07.2013.). Tagad, solīto pārsteigumu ieraugot, patiesi rodas pārliecība, ka režisora Jurija Aleksandrova pūles bijušas tā vērtas - pats materiāls ir dzirkstošs un asprātīgs, mirkļiem gan ļaujot varoņiem ieslīgt sērās ārijās, kamēr to skatuviskais risinājums neļauj šīs skumjas ņemt par pilnu.
Teātra piedāvātais žanrs ir komiska melodrāma. Doniceti operas īpatnība ir izteiktu galveno varoņu trūkums - sižeta līniju savijumā pats titulvaronis Pēteris Pirmais un viņa sieva Katrīna paliek otrajā plānā, vairāk izceļot mīlestības trijstūri - Katrīnas brāli galdnieku (vai tomēr namdari?) Karlu, viņa iecerēto Anetu un viesnīcnieci Frica madāmu. Pa vidu vēl jaucas pārcentīgs, bet stulbs ierēdnis, kuram izrādes beigās cars apsola algu tikai par to, lai viņš nemēģina strādāt (politiski aktuāli visos laikos!).
Apzināts ņigu ņegu
Izrādes veiksme ir tās režisora Jurija Aleksandrova attieksmē pret libretu, kuru uztvert nopietni kā vēsturisku sižetu būtu katastrofa. Gluži neprātīga ir doma, ka carienes brālis varētu apprecēt nodevēja Mazepas meitu, bet tieši tas operā notiek. Pētera un Katrīnas ierašanos Livonijā, ik pa brīdim pārtraucot darbību, komentē Persona no teātra (Ņikita Zaharovs), bet Jēkabpils variantā, izrādot cieņu vietējai publikai, bija iesaistīta arī Jēkabpils Kultūras pārvaldes direktore Inta Ūbele, kura sniedza dažus paskaidrojumus latviski. Brehtiski atsvešināto piesitienu vēl jo vairāk pastiprināja tas, ka visi solisti dziedāja pamīšus divās valodās, brīžiem neievērojot sākumā apsolīto principu - ārijas oriģinālvalodā, rečitatīvus krieviski. Katras ainas beigās, it kā uzsverot, ka viss šeit redzētais ir tikai priekšnesums, tēlotāji paklanījās, īpaši pirmā cēliena beigās pamanoties samulsināt dažu klausītāju. Lai ņigu ņegu uz skatuves būtu vēl lielāks, koris ietērpts putnu kostīmos, gribētos teikt skaidri un gaiši - pa skatuvi lēkā desmit vistu un gaiļu, bet telpa piesvaidīta ar milzu olām un to čaumalām. Baltie putni ar cirtotām parūkām piedalās Karla tiesāšanas skatā, bet, ierodoties caram, vicina trīskrāsainos Krievijas karodziņus.
Solistu rindās gribas izcelt atraktīvo Irinu Skaženiku kaisles pārņemtās viesnīcnieces Frica madāmas lomā, kura, vēlēdamās glābt mīļoto Karlu, iesaistās pat vētraini kaislīgā seksa ainā ar padumjo Maģistrātu (Jevgeņijs Čaiņikovs). Gan vokālās meistarības, gan aktieriskā vēriena un šarma ziņā viņa pārspēja Karla izraudzīto līgavu - Svetlanas Arzumanovas Anetu. Deniss Zakirovs Karla lomā ar gaumīgu pašironiju atveidoja gan panaivu galdnieku pirmajā cēlienā, gan grezni tērptu augstmani otrajā. Mazliet žēl, ka vokāli sarežģīto Pētera Pirmā lomu Vladimirs Feļauers (pērn Rigoleto izrādē viņš palika atmiņā nelielajā Monterones lomā) izstaigāja un izdziedāja, bet ne vairāk, un to pašu var teikt par Larisu Pominovu Katrīnas lomā.
Pēc izrādes publika cēlās kājās. Liekas, ka šī mūsdienās nonivelētā cieņas izpausme galvenokārt pelnīta par pašu faktu, ka šādi nebūt ne lēti un viegli organizējami pasākumi nu jau regulāri notiek Jēkabpilī (Spartaks Leimanis rīko arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas viesizrādes turpat Krustpils saliņā). Un Jurija Aleksandrova entuziasms ļauj cerēt, ka arī nākamgad Pēterburgas mākslinieki atvedīs uz Latviju kādu azartisku, pozitīvā nozīmē neprātīgu izrādi.