Šeit, protams, gari un plaši varētu spriest, cik daudz gadu jau ir pagājis kopš carisma laikiem Rīgā un cik lielā mērā Šleseru var uzskatīt vismaz par dieva vietnieku zemes virsū. Katrā ziņā taktika - es gribu, un visi pārējie var pastāvēt pie ratiem - nav īpaši pieņemama demokrātiskā valstī.
Taču, ja reiz šāda apņemšanās ir, var paanalizēt ar to, ko šāds solis nozīmētu pilsētas centram. Var, protams, piekrist, ka automašīnu plūsma Rīgas centrā, salīdzinot ar divu trīs gadu senu pagātni, ir samērā maza. Tomēr tā saucamajās sastrēgumstundās stāvot un gaidot, kad beidzot luksoforā iedegsies zaļā gaisma un varēs braukt tālāk, var paspēt pārdomāt teju pusi dzīves. Jāņem arī vērā, ka krīzes parasti nav mūžīgas un varbūt nemaz nebūs jāgaida tik ilgi, lai arī auto plūsma Rīgas ielās palielinātos. Un tagad iedomāsimies, kas ap sešiem vakarā varētu notikt Rīgas centrā, ja viena no galvenajām tā ielām faktiski būs izņemta no aprites… Nu nav vēl Šlesers izteicis apņemšanos, ka, piemēram, pa K. Barona ielu jau drīzumā satiksmi varētu organizēt divos stāvos!
Nu labi - pieņemsim, ka Rīgas vicemēram rūp tikai tie iedzīvotāji, kuri pārvietojas ar kājām un sabiedrisko transportu, bet tie, kuri nevar sēžamvietu atraut no sava BMW vai Bentley sēdekļiem, lai tiek galā ar savām problēmām paši. Taču jāņem vērā, ka pa Tērbatas ielu kursē arī sabiedriskais transports - tā nu reiz ir sanācis, ka savulaik tur ir ievilkta trolejbusa līnija. Cerams, kādam ļoti svarīgam domniekam nav ienākusi prātā doma, ka Rīgu varētu vienkārši atstāt bez viena otra sabiedriskā transporta maršruta. Tādējādi ir skaidrs, ka šī līnija būtu jāpārceļ. Pirmkārt, tas būtu vairāku miljonu latu vērts projekts. Otrkārt, jāatgriežas pie iepriekšminētā par divstāvu kustību pa kādu citu Rīgas ielu.
Citiem vārdiem sakot, tas, ko rīdzinieki sagaida no saviem domniekiem, ir praktisku, katram pilsētniekam svarīgu problēmu risināšana, nevis gaisa piļu būvēšana un mākoņu stumdīšana. Taču domājams, ka līdz ar nākamo Saeimas vēlēšanu noslēgšanos oktobrī mēs varētu pārstāt dzirdēt iegribas, kādas parasti rodas maziem bērniem laikā, kad iestājas tā saucamais kaprīzais vecums.