Veselīgu ES nākotni piedzīvosim tikai tad, ja skaidri apzināsimies savu pašreizējo stāvokli, un varbūt pat jo sevišķi tad, ja tas nav glaimojošs. Tomēr ne mazāk nozīmīgs par šo atzinumu ir konteksts, kādā tas izteikts. Un te gan var jautāt: vai, esot ciemos - darba vizītē Taivānā, ir īstais brīdis paškritiskai šaustīšanai, saucot par liliputu politisko un ekonomisko spēku, kuru savā personā pārstāvēt V. Vīķe-Freiberga bija ieaicināta? Spriežot konsekventi, taivānieši, kas vietējā universitātē laipni uzņem ES centru un aicina mūsu eksprezidenti uz tā atklāšanu, var arī apvainoties, jo cienītās viešņas ne sevišķi veiksmīgais formulējums no sērijas «nu, ko tad nu mēs, liliputi…» liek apšaubīt arī ciemos lūdzēju gaumi un veselo saprātu, ka izvēlējušies brāļoties ar kaut kādu tur punduri.
Lai nu kā to saprata taivānieši, Eiropas pretenziju un aktuālā stāvokļa izvērtējums ir svarīgs mums pašiem, eiropiešiem. Uzreiz jāsaka, ka svarīgi ir vienoties par lietotajiem terminiem, to nozīmēm vai vismaz iezīmēt nozīmju loku, ar ko tie saistās, jo nosaukt kādu, piemēram, par «milzi» nemaz tik viennozīmīgi nav kompliments. Milzis var arī nebūt tā dēvētais gara milzis, bet vienkārši lempis un lubraks, tukšpaurains trollis vai arī hrestomātiskais milzis uz māla kājām, kas tieši valstiskā, politiskā tēlu sistēmā ieņem ievērojamu vietu. Piemēram, pavisam nesen kāda starptautiska līmeņa amatpersona teritoriāli uzblīdušo Krieviju nodēvēja par milzi, kas ir tik liels, ka nespēj pakustēties. Proti, tās teritoriālās un ietekmes pretenzijas tai liedz realizēt pašreizējam laikam piemērotu, elastīgu politiku.
Liliputs, lai cik politnekoreti tas būtu, gan nav dzirdēts pozitīvā nozīmē. Bet, ja to traktē vienkārši kā mazu formu, izmēru vai tamlīdzīgi, tad lai ņemam vērā kaut vai britu stāstnieka Dž. R. R. Tolkīna iespaidīgo vēstījumu Gredzenu pavēlnieks, kur viena no galvenajām sižeta līnijām ir par to, ka tieši tas sīkaliņa, tas hobitiņš uz saviem kamiešiem iznes labā un ļaunā varas eksistenciālo smagumu, kas ir nepanesams pat ar brīnumainām spējām apveltītām virsbūtnēm un kas uz pazudināšanu lauzis sprandu ne vienam vien dižkungam. Bet sīkaliņa to ņem un uzticīgi stiepj, cik un kurp vajag.
Cita veida punduris ir tas, kas pakāpies uz milža pleciem. Lai gan šis noteikti nav komplimentārs raksturojums, tomēr padomājiet: kāda panorāma paveras no tā skatu punkta! Tas itin precīzi raksturo izmanību, kur ne jau izmērs, bet krampis ir no svara, un, ja palūkojamies uz to šādi - reālpolitiski, tad nicināmais punduris sāk pieņemt apsviedīga ķipara tēlu, bet milzis vairāk līdzinās prātā lēnam lūzerim. Lieki vaicāt, ar kuru šādā lietu kārtības traktējumā gribētu asociēties vairākums.
Tā goliātu un mazļaužu padarīšana politikā - arī ārpolitikā - nemaz tik kristālskaidra un melnbalta nav. Tāpat kā ļoti diskutējams ir jautājums par priekšrocībām, ko dod viena, centralizēta, dzelžaina un parasti arī ar dzelzs dūri realizēta griba (kas parasti nenozīmē vairākuma gribu), ārlietu resora mašinērija ar precīziem rīkiem, kloķiem un gariem taustekļiem, salīdzinot ar ārēji vaļīgāku, plurālāku, daudz plašākā lēmēju lokā apspriežamu, pieklusinātāk formulētu un maigāk īstenotu (tas gan nenozīmē, ka ne konsekventi) konsensu.
Protams, ka lieka birokrātija ir izskaužama, un fundamentāli svarīgiem politikas lēmumiem jāparedz piemēroti ātrs un atbildīgs lemšanas mehānisms. Tomēr konsenss, vienprātīga vienošanās, kas neizbēgami nozīmē arī piekāpšanos un zināmu sarunām veltītu laiku, ir kultivējama mūsdienīgas demokrātijas un eiropeiskuma daļa, pat ja reizēm tā nozīmē, ka mēs vienojamies, ka nespējam vienoties. Var jau pārmest ES ārlietu ministrei Ketrinai Eštonei vai prezidentam Hermanam van Rumpejam pelēcību, bezpersoniskumu un vēl sazin kādus nodarījumus pret pilsoņu ilgām pēc kaut kā cēla, nezināma, tomēr nav ne mazākās garantijas, ka viņu vietā ievēlētas harismātiskākas personības reizē nebūtu arī kontroversālākas jeb, lietojot pasakas tēlus, nekļūtu par vēl vienu vēzi vai zosi, kas kopējo vezumu vilktu uz savu pusi. Protams, ar cēliem nolūkiem, spožu vīziju un mirdzošu seju, tomēr lieki un nevajadzīgi.