Latvijas olimpieši lielākos prieka brīžus bija pietaupījuši spēļu beigu cēlienam. Pirms tam dažs kolēģis Londonas spēles jau bija paguvis nodēvēt par neveiksmīgākajām neatkarīgās Latvijas vēsturē. Pēdējās četrās dienās Mārtiņš Pļaviņš, Jānis Šmēdiņš, Ineta Radeviča, Māris Štrombergs un Jeļena Rubļevska parūpējās par strauju olimpiskās omas uzlabošanos visā Latvijā.
Salīdzinot ar tuvākajiem kaimiņiem, medaļu sarakstā esam palikuši aiz Lietuvas, kas uz Londonu aizveda lielāku delegāciju un mājās pārveda piecas godalgas, bet igauņiem starp Baltijas valstīm bija vismazāk sportistu, un arī medaļu listē viņi palika aiz abām māsām. Par piemēru gan gribētos izvēlēties tālākas valsts - Kolumbijas - sasniegto. Kamēr latvieši līksmoja pēc Štromberga uzvaras, kolumbieši priecājās jau par astoto medaļu. Iespējams, šķiet pieticīgi tik lielai valstij, taču jāņem vērā, ka Kolumbija līdz šim tikai vienās spēlēs bija izcīnījusi trīs medaļas, bet pārējās dārgmetālu bijis pat mazāk.
Pirms spēlēm, modelējot visu pasaules sportistu potenciālo sniegumu, kāda kompānija izrēķināja, ka Latvija pienāktos viena godalga - bronza BMX riteņbraukšanā. Tas tikai apliecina, ka Londonā ieceres esam pārspējuši, turklāt tik daudzu atlētu vilšanās savā sniegumā ļauj apzināties, ka potenciāls ir vēl lielāks.
Startējot olimpiskajās spēlēs, jānovērtē katra dotā iespēja, lai nebūtu pēc tam jānožēlo, kā šoreiz to iznāca darīt cīņas sporta pārstāvjiem vai šķēpmetējiem, kuriem viss tomēr bija pašu rokās. Atliek novēlēt, lai pieļautās kļūdas būtu kā laba mācība gan pašiem, gan nākamajām Latvijas olimpiskajām cerībām.