«Nē,» atbild māksliniece. «Es arī neteiktu: pasaules izskaistināšana. Es teiktu: fokusa iestādīšana uz skaistumu. Jo skaistums pasaulē jau ir, tas ir klātesošs, pastāv vienīgi jautājums, kā uz to koncentrēties. Es aizvien spēcīgāk jūtu, cik ļoti mēs esam trenēti kultivēt sāpes. Eiropā nav pierasts apliecināt un uzturēt prieku, sāpes a priori tiek uzskatītas par kaut ko dziļāku. Bet es esmu liela prieka un viegluma apliecinātāja, jo viss pretējais jau pienāk tev cieši klāt pats no sevis.»
Prieks sāpju ielejā
Līdzīga ainava vērojama arī mūsdienu Eiropas teātrī, kas ir pilns ar samilzušām problēmām, izmisumu, sāpēm un ciešanām. Kamēr prieks un vieglums ir pārcēlies uz bulvārteātri, kas savu skatītāju tur rokās kā zīdaini, lai tikai netraumētu viņu ar kādu smagāku sarunu, jo tad šis cilvēks vairs biļetes nepirks. Vieglums un prieks šodien lielākoties tiek radīts komercnolūkos, pieslīpējot to pēc iespējas plašākai gaumei, nevis dzimst brīvi no teātra mākslinieka dvēseles.
Un tad sāk iezīmēties pilnīgi cita teritorija, kurā katra cilvēka esībai tik ļoti nepieciešamais dzīves prieks tiek atmodināts pat vissaskābušākajos laikabiedros, pilnīgi iztiekot bez otra uzskatīšanas par muļķi. Caur grandiozu teātra radītāju fantāziju un tādā vitalitātē uzlādētu spēles māksliniecisko virtuozitāti, kam nav robežu un limitu.
Tāds ir Herberta Friča teātris, kas jau otro sezonu pēc kārtas ir nokļuvis Theatertreffen izrāžu desmitniekā, kurā tiek izsijātas uzmanības vērtākās izrādes, kas tapušas Vācijā, Austrijā, Šveicē gada laikā. Un šobrīd Herberts Fričs ir arī vispieprasītākais Vācijas režisors.
Skatiens atpakaļ, vērsts uz priekšu
Herbertu Friču dēvē par vēlreizēju teātra atklājēju. Šis ir mākslinieks, kurš vismazāk pārstāv to mūsdienu teātra atzaru, kurā svarīga ir tā sauktā diskursīvā aktualitāte un pavisam vairs nav svarīga kvalitāte. Friča izrādēm un aktieriem, kas tajās spēlē, kvalitāte piemīt visaugstākajā mērā.
Šo režisoru arī pilnīgi neinteresē sajūgt visas mākslas kopā, radot starpdisciplinārus darbus, dzīvojoties visās teritorijās vienlaikus. Un Fričs nepavisam nav mākslinieks, kurš būtu apmaldījies teātra teorētiķu sakonstruētajos aktualitātes kritērijos. Tā vietā, lai skatītos it kā uz priekšu, viņš ir paskatījies atpakaļ un sataustījis jaunas āderes mūžvecajā mākslas medijā teātris. Caur spēlējošo cilvēku. Un pilnībā iztiekot bez sen par vecmodīgu kļuvušās ironiskās perspektīvas. Spēles enerģijas prieks ir šī teātra spēks un stiprā kārts.
Pirms tam Fričs ilgus gadus ir strādājis uz vienas no Eiropas vecākajām un slavenākajām avangarda skatuvēm - Berlīnes Volksbￃﾼhne am Rosa Luxemburg Platz - par aktieri. Un apguvis tur leģendārā dekonstruktīvista Franka Kastorfa izrādēs izstrādāto īpašo cilvēka eksistences veidu, kurā visa viņa versmainā, mutuļojošā iekšējā dzīve gāžas ar spēku uz āru, gārgdama un sprauslodama, krītot uz deguna, dzīvojoties ar seju rasolā, metot siļķes pa gaisu, vemdama un rēkdama. Bet - Franka Kastorfa mākslu dzīvībā uzturēja ne mazāk versmains protests, sociālā kritika, novērojums, ka «cilvēks - tas nemaz neskan lepni», turpretim Fričs cilvēka eksistences izpausmēm ir noņēmis nost jelkādus lumpenizācijas uzslāņojumus. Lai ar sirdi un dvēseli pagrieztos franču kinomeistara dzīves poēta Žaka Tatī skatiena virzienā. Nebeidzot brīnīties par cilvēka un dzīves absurda izpausmēm un liekot arī skatītājam nebeigt brīnīties. Un spējot atkal priecāties, izejot no teātra, un sajūtot dzīvi pavisam citos impulsos. Jaunais humānisms mākslā - šopavasar pirmizrādi piedzīvojušais Friča darbs Murmel Murmel Berlīnes Volksbￃﾼhne am Rosa Luxemburg Platz - tajā tas ir.
Murmel, Murmel, Murmel
Murmel Murmel, kas patlaban ir absolūtais Berlīnes hits, veidota pēc šveiciešu fluksusa mākslinieka, mūziķa, dizainera, arhitekta, filmu veidotāja Dītera Rota lugas. Teksts ir sarakstīts 1974. gadā uz brūna papīra, ir 176 lappušu biezs un sastāv no viena vienīga vārda - Murmel. Tā saucas gan personas, gan viņu sacītais, grafiski izkārtots dažnedažādos variantos. No šī teksta Herberts Fričs ir izveidojis izrādi septiņdesmit minūšu garumā, kuru izspēlē vienpadsmit aktieri, mūziķim Ingo Ginteram pavadot skatuviskās norises ar dzīvo mūziku, spēlējot marimbafonu.
Murmeļu pasaule nebarojas no dadaistiskā bezjēgas pārraidījuma, tieši pretēji, tā iekustina jaunai dzīves jēgas sajūtai. Tā ir pasaule, atbrīvota no satura, no jelkādiem sociāliem kontekstiem, no sabiedriski nozīmīgu tēmu risināšanas, kas caur tās iemītnieku esības dīvainību tā iztīra sirdi un smadzenes, ka pēc teātra ej atpakaļ dzīvē, priecīgs par tās esamību.
Vai teātris ar šo iestudējumu ir nonācis nulles punktā, galapunktā vai tieši mērķī? - jautā vācu kritika. Tikmēr pirmizrādes aplausi izvērtās piecpadsmit minūšu garās ovācijās, šī teātra skatītājiem pilnīgi neraksturīgā entuziasmā sasaucoties ar aktieriem uz skatuves, kopējā Murmel dziesmā.