Lai gan tāda attieksme ir pilnīgi saprotama, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju tepat Latvijā, mums tomēr būtu jānovēl šiem pieciem mūsu Eiropas Parlamenta (EP) deputātiem veiksmi šonedēļ sāktajā darbā, jo viņu sekmes vai to trūkums var ietekmēt visu mūsu labklājību - jau tagad ir skaidrs, ka šim EP sasaukumam būs daudz lielāka nozīme Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanā nekā jebkuram no iepriekšējiem.
Sāksim ar Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barrozo atkārtotu apstiprināšanu šajā amatā. Par viņa virzīšanu jau jūnijā vienojās dalībvalstis, un bija gaidāms, ka EP viņu varētu apstiprināt drīz pēc tā sanākšanas. Taču pagājušajā nedēļā tapa zināms, ka balsojums par Barrozo tiek atlikts līdz septembrim - viņa atbalstam EP pagaidām pietrūkst balsu.
Lai arī ne izcils, Barrozo ir bijis adekvāts EK prezidents, kura vadītā Komisija kopumā piekopusi Latvijai labvēlīgu politiku, stiprinot kopējo tirgu un cenšoties mazināt protekcionismu ES iekšienē. Nopietna kavēšanās labējo partiju atbalstītā Barrozo apstiprināšanā vai, vēl sliktāk, viņa kandidatūras izšūpošana iezīmētu pagriezienu pa kreisi EK politikā. Tas Latvijai nenāktu par labu, jo noteikti novestu pie iekšējā protekcionisma nostiprināšanās, kas mūsu no eksporta atkarīgajai tautsaimniecībai, kurai lielākā daļa eksporta iet uz ES valstīm, vēl vairāk apgrūtinātu iespējas izrāpties no ekonomiskās bedres, kurā atrodamies. Tāpēc Ivaram Godmanim, kurš iestājies EP liberālo frakcijā, Latvijas interesēs šajā par Barrozo vēl neizlēmušajā frakcijā būtu jācenšas panākt atbalstu viņa kandidatūrai, vēl jo vairāk tāpēc, ka Borrozo tirgum draudzīgie principi atbilst liberāļu ideoloģiskajām nostādnēm.
Nākamā pārbaude ne tikai Latvijas EP deputātiem, bet arī Latvijas valdībai būs eirokomisāra izvirzīšana un apstiprināšana. Mums no 2004.gada vēl dzīvā atmiņā palikusi bēdīgā pieredze ar tuvredzīgu iekšpolitisku lēmumu rezultātā izvirzīto Ingrīdu Ūdri, kuras kandidatūru Eiroparlaments beigās noraidīja. Otrreiz izgāzties būtu divkāršs kauns, un ir skaidrs, ka EP kreisā flanga skepse par Barrozo nozīmē, ka viņi vēl skrupulozāk pētīs visus viņa nominētos komisārus. Nepārprotami Latvijai vispareizāk būtu pierunāt pašreizējo eirokomisāru Andri Piebalgu kandidēt otro reizi. Viņš ir neapšaubāmi kompetents, atstājis labu iespaidu Briselē, un par viņu Eiroparlamentā nevarētu rasties lielas šaubas. Arī iekšpolitiski Piebalga nominācija nozīmētu, ka valdībai nav jāšķiež lieka enerģija strīdos par jautājumu, kuras partijas biedrs ir visvairāk pelnījis šo godu. Koalīcijai ir jāmeklē veidi, kā efektīvi sadarboties, nevis jauni iegansti villoties. Kāda vietējā partijas «smagsvara» izvirzīšana draudētu gan ar iekšpolitiskās laivas šūpošanu, gan ar kārtējo starptautisko pazemojumu brīdī, kad par Latviju jau tā parādās pārāk daudz sliktu ziņu.
Visbeidzot - Eiroparlamenta loma ES likumdošanā jau aizgājušajā sasaukumā bija ļoti liela, un, ja oktobrī Īrija nobalsos par labu Lisabonas līgumam, gandrīz visiem ES likumiem būs jāgūst Eiropas Parlamenta atbalsts, turklāt EP būs arī jāapstiprina viss ES budžets. Latvijai ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai ekonomiskās krīzes iespaidā nepieaugtu protekcionisms ES iekšienē un lai Eiropa turpinātu atbalstīt vienota enerģētikas tirgus izveidošanu. Četri Latvijas labējo partiju deputāti iesaistījušies komitejās, kuras tieši saistītas ar šiem jautājumiem: I.Godmanis (LPP/LC) darbībā budžeta komitejā, Sandra Kalniete (PS) iekšējā tirgus komitejā, Krišjānis Kariņš (JL) enerģētikas un Roberts Zīle (TB/LNNK) transporta komitejā, kurā viņš turklāt būs koordinators starp dažādām frakcijām. Ārlietu komisijai, kurā darbosies Inese Vaidere, nav nozīmīgas lomas likumdošanas procesā, tomēr tur var strādāt pie Latvijai svarīgo ārpolitikas jautājumu aktualizēšanas. Ja šie deputāti strādās efektīvi un iegūs autoritāti savu kolēģu vidū, viņi varētu Latvijai nest nozīmīgu labumu.
Neiespējami tas nav. Bijušā Polijas premjerministra Ježija Buzeka ievēlēšana par Eiropas Parlamenta prezidentu pierāda, ka Eiropas institūcijas dalījums starp vecākajiem un jaunākajiem «brāļiem» sāk izzust un aizvien svarīgāka ir kompetence un darbaspējas.
Bet kā būs ar trim kreisajiem no Latvijas ievēlētajiem deputātiem - Tatjanu Ždanoku (PCTVL), Alfrēdu Rubiku (SC) un Aleksandru Mirski (SC)? Pretstatā labējā spārna politiķiem, kuri jau apņēmušies sadarboties, šie trīs nelabprāt pat sasveicinās cits ar citu. T.Ždanokas ietekme EP dažkārt Latvijā tiek pārspīlēta, A.Rubika nelokāmais komunisms mazinās viņa spējas atrast kopēju valodu ar EP valdošo «lielburžuāziju», bet līdz brīdim, kad ekscentriskais A.Mirskis būs sapratis, kur viņš ir nonācis un ko viņš īsti tur dara, viņa pilnvaru laiks jau ies uz beigām. Tāpēc Latvijā būtu vairāk jāpievērš uzmanība piecu konstruktīvo deputātu darbam, kuram var būt reāli rezultāti, nevis jānododas bezmērķīgai nervu kutināšanai, uztraucoties par katru Ždanokas vai Rubika izlēcienu.
Eiropas Savienībai nekad nav bijusi tik liela nozīme Latvijas ekonomikas stabilizēšanā, kā tas ir patlaban, to pierāda kaut vai fakts, ka Eiropas Komisija ir lielākais donors starptautiskajā palīdzības programmā Latvijas tautsaimniecībai. Latvijai ir ļoti svarīgi nostiprināt savu ietekmi un labo vārdu Eiropas institūcijās, un Eiropas parlamentāriešiem nākamajos gados šajā darbā būs aizvien nozīmīgāka loma.