Debesis bija pelēkas novilkušās, vējš gaisā trenkāja sniega pluskas. Es skatījos uz vienu savas dzimtenes dienu. It kā no malas skatījos, jo galva dunēja no saspringuma, skaitļu valodā pierādot varas lēmējiem latviešu literatūras nepieciešamību. Prieka sajūta par izcīnītajiem solījumiem un mūsu pašu rakstnieku solidaritāti mijās ar liela paguruma viļņiem. Par mīlestību pret savu valodu, par cieņu pret savu literatūru esam runājuši nepārtraukti. Ka tās bija un pastāvēja, vēl pirms pastāvēja mūsu nacionālā valsts. Ka dūmu būdiņās dzimušie, starp vācu un krievu varām izglītojušies jaunlatvieši vispirms iestājās par grāmatām un gara gaismu, kurā arī pamazām radās ideja par nacionālu valsti. No malas es skatījos uz vienu savas dzimtenes dienu, XXI gadsimta dienu, kurā atkal un atkal bija jāpierāda balta patiesība. Un domāju, kas mūsu tautā no varas gaiteņiem līdz anonīmo komentētāju naida izpausmēm ir tāds, kas liek pašiznīcinoši vērsties pašiem pret savu pastāvēšanas pamatu. Tumšā dziņa, kurai pretī plūst apliecinoša un mīlestības pilna straume, kādu savā rakstnieces mūžā esmu saņēmusi no saviem lasītājiem - sākot no skolas bērniem, dzīves pabērniem un veiksminiekiem un beidzot ar pensionāriem lauku bibliotēkās. Vēsture mums, latviešiem, ar tuvojošamies referendumu dod spēcīgu brīdinājuma zīmi - nespēlēties ar šo tumšo dziņu sevī. Nolikt malā savtīgas patikas vai nepatikas un stiprināt pašiem savu valodu un literatūru. Ja mēs tās necienīsim, kā citi lai tās cienītu? Lūk, par ko es nepārstāju domāt, uzlūkojot savas dzimtenes ziemas dienu.
Kamēr šīs cīņas dienas vakarpuse man nesagādāja dvēseles veldzi. Mākslinieces Valdas Podkalnes izstādes pasaulē iegājusi atgriezos mājās pie vārda un radīšanas. Kur vārds un māksla sasnieguši tik trauslu un vienlaikus spēcīgu simbiozi, ka aizraujas elpa. Vecā vācu kundze fotogrāfijās dzīves nogalē tur saka - cilvēki negrib domāt, viņi grib vienkārši norīt. Tieši tie vārdi, kādus nenogurstoši atkārtojām no rīta. Tagad vakarā, stāvēdama pie šīs izstādes satricinošākā darba Manu vārdu pēdas, kur autentiskā metāla skapītī salikti cilvēka roku žestu atlējumi šamotā, vēlreiz domāju par mūsu vārdu pēdām. Vai tās dziļi iemītas un palikušas, vai tās neaizpūtīs smiltis, neaizskalos ūdens? Vai solītais varas vārds šoreiz tiks turēts? Ja ne, mēs mīsim šīs takas vēlreiz. Lai paliek mūsu vārdu pēdas.