Mūzikas ābolu ķocis

,,,,,

Ilgi gaidītais pirmais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerts ar Karelu Marku Šišonu kā orķestra jauno māksliniecisko vadītāju lielā mērā attaisnoja cerības, kuras guva piepildījumu galvenokārt otrajā daļā. Andra Dzenīša jaundarbs Postlūdija. Ledus izskanēja stabilā un godprātīgā, vēl ne gluži aizraujošā versijā, taču pati mūzika topošās operas kontekstā bija vairāk nekā daudzsološa, atrodot emocionālu dziļumu, nevainojamu balansu starp tradīcijām un novatorismu un izcilu profesionālo meistarību. Šostakoviča 2.vijoļkoncerta interpretācijas ziņā iepriekšminētās kvalitātes izpaudās nevienmērīgi - daudzviet solista un diriģenta centieni pienācīgi atspoguļot skaņdarbā ietverto «poētisko informāciju» uzrunāja, citkārt mūziķu spējas šajā jomā ne īpaši pārliecināja. Toties de Faljas un Stravinska svītu lasījumā orķestris izpaudās spoži - ar koncentrētu un aizrautīgu kaismīgumu, vienotu un precīzu saspēli, tembrālu skanīgumu un krāšņumu, īpaši pūšaminstrumentos. Diriģenta vadība liecināja par spilgtu, harmonisku un loģiski pārskatāmu māksliniecisko dramaturģiju un iedvesmojošu interpretācijas stilu. Jācer, ka šis koncerts nebūs nopietnākais orķestra solis izteiksmīgākas muzikālās individualitātes virzienā.

,,,,,

Lielisks koncerts, kas apliecināja orķestra un tā jaunā mākslinieciskā vadītāja Karela Marka Šišona absolūtu saprašanos, profesionālismu, artistismu, pašatdevi un spēju, aizrautīgi muzicējot, ar temperamentīgo pašatdevi aizraut klausītājus. Elpai aizraujoties, varēja baudīt spānisko krāšņumu un ritmu vitalitāti Manuela de Faljas svītā no baleta Trīsstūrene un Ž.Bizē Farandolā. Simfoniski vizuālos fantāzijas svētkos vērtās Igora Stravinska Ugunsputna ainas no daiļo princešu nostalģijas līdz groteskai nemirstīgā Kaščeja dejai un šūpuļdziesmas iemidzinošai burvībai.

Teju vai fiziski sajūtamā daudzkrāsaini baltā ledus, saltuma, plašuma un bezgalības spektrā, dziļi cilvēciskā un filozofiskā mērogā uzrunāja pirmatskaņojums - Andra Dzenīša Postlūdija. Ledus no jaunās operas Dauka, daudzsološi priekšvēstot dziļi simfonizētu operu.

Šaubos tikai, vai Šostakoviča grūtsirdīgi depresīvais 2.vijoļkoncerts bija pareizā izvēle sezonas atklāšanas koncertam. Turklāt solists Gidons Krēmers likās manāmi saguris, distancēts. Viņa stiprā puse ir romantiski liriskais, gaisīgais, netveramais, poētiskais. Bet te - īpaši pirmajā daļā - prasās skaņu kā sāpīgu plēsienu, kā sāli vaļējā brūcē. Toties spoži, asprātīgi, ar elegantu, artistisku šarmu Krēmers nospēlēja asprātīgo, polistilistisko parafrāzi par vispazīstamāko no Paganīni kaprīzēm.

,,,,,

Brīnišķīgs vakars! Aizrautīga, tomēr precīza un brīžam pat virtuoza saspēle. Lieliski izvēlēta programma, kas skaidri un gudri atklāj diriģenta prasmi gan iedvesmot visdažādākajiem temperamentiem un dvēseles stāvokļiem, gan arī drošu roku izvadīt cauri katras partitūras labirintiem.

Teju četras stihijas, četri pirmelementi uzrunā ik opusā - katrā tik atšķirīgi un tik precīzi. De Faljas ugunīgais temperaments nedzirdēti vijīgajās vijoļu pasāžās uzzibsnī atlasa zīžainumā un spozmē, Stravinska hipnotiskajos ritmos jau atkal jaušas zemes spēki un āderes, Šostakoviča skaņuraksts uzdveš vientuļnieka askēta rēno dvašu.

Andra Dzenīša jaundarbs sajūsmina. Sen nedzirdētā līdzsvarā te universāli, modernistiski tembrāli un fakturāli atradumi savijas ar kaut ko tik ļoti (nedefinējami?) latvisku, tik tuvu. Uz traģēdijas un ekstāzes asmens balansē Dullā Daukas ceļš, un mums teju taustāmi, teju visām maņām ļauts izbaudīt ledus un debesu klaja bezgalību... Skaisti!