Bālais, skumju pielietais, satraukumā trīcošais varonis Verters, kādu to fantāzijā iztēlojamies no Gētes romāna, LNO iestudējumā pārtapis par enerģisku un veselīgu, vēlmju pielietu dziedātāju (E.Sandovals), kura patiesajām jūtām grūti noticēt. Šķiet, viņš pārāk mīl sevi, ne Šarloti, lai gan zālē sēdošos neatlaidīgi cenšas pārliecināt par pretējo. Skaistā, romantisma pārsātinātā Žila Masnē mūzika ved klausītājus dziļi lipīgā reibumā, sagādājot gan baudu (izcilas melodijas, lieliska instrumentācija), gan ciešanas (pārāk salda, viendabīga skaņu plūsma). Orķestris līdz ar dziedātājiem pa īstam atdzīvojas tikai 3.cēlienā, kurā pagurušos skatītājus atmodina A.Grigorjanas (Šarlote) temperaments un dramatiskais patiesums. Iepriecina I.Šļubovskas atraktīvā, pārliecinātā Sofija. Neraksturīgi, bet A.Žagara režija šoreiz ne ar ko nepārsteidz, priekšplānā izcelta varoņu attiecību drāma. Gudri veidota estetizētā vide ar simbolisku krāsu akcentiem scenogrāfijā (I.Kauliņa) un tērpos (K.Pasternaka) stāsta savu stāstu: priekšplānā glīti mietpilsoniski pasteļtoņu apartamenti, kuru fonā caur logiem redzams dārzs kā Vertera jūtu pasaule - te viņa violetais «kaislību» krekls sasaucas ar dārza violeto noskaņu, bet finālā melnbaltais tērpa askētisms spēlē spoguli Šarlotes mājas tērpam un jūtām. Bet vienīgais dzīvais, karstais sarkanais pieder Šarlotes māsas Sofijas kleitai un asinīm uz balta krekla... Jautājums - kādēļ tieši šis darbs izvēlēts kā vienīgais šīs sezonas operas oriģināliestudējums Baltajā namā? Cik aktuālas mums tā kvalitātes un tematika?
,,,,,
Šīs sezonas vienīgais Baltā nama jauniestudējums operas žanrā ir neierasts ne tikai tāpēc, ka iestudējumam izvēlētais Žila Masnē Verters atrodas XIX gadsimta lielo romantiķu un veristu daiļrades ēnā, bet arī tāpēc, ka režisoram A.Žagaram šī ir neparasti konservatīva izrāde - ar reālistisku naratīvu un darbības atbilstību libretam, atsakoties gan no klaji avangardiskas ieceres pārcelt sižetu citā vidē un laikmetā (uz skatuves redzamās mūsdienu «provinces dzīves ainas» lieliski atbilst romantiski vispārinātam pasaules skatījumam), gan no kailķermeņiem - lai gan lielāka psiholoģiska ticamība vietām nenāktu par sliktu, līdz ar scenogrāfi I.Kauliņu un kostīmu mākslinieci K.Pasternaku radītā skatuviskā vide pārliecina un valdzina. Līdzīgi kā Masnē mūzika - profesionāla, bet bez aizraujošiem pārsteigumiem -, arī solistu ansamblis atstāja galvenokārt pozitīvas emocijas, tomēr bez īstas pārliecības par izcilām radošām virsotnēm. E.Sandovala, A.Grigorjanas un I.Šļubovskas dziedājumam piemita lirisks tembrs un liriskas tēlainības izpausmes, atklātas pietiekami niansēti un stabili, taču būtu priecājies solistu sniegumā dzirdēt lielāku dramatismu un spilgtākas krāsas - kā tembrāli, tā emocionāli. Arī J.Apeinis un K.Norvelis vairāk saistīja nekā patiesi sajūsmināja. M.Pitrena vadītā orķestra spēlē bija saklausāmi precīzi atainoti un izvērsti noskaņu kontrasti. Jācer, ka pēc pirmizrādes tie tiks pausti ar lielāku personiskumu, nezaudējot ansambļa saliedētību.
,,,,,
Izrāde šķiet mazliet no ziepju operas sērijas «bagātie arī raud», kur varoņi savas ciešanas raudzē un izgaršo kā vīnu eleganti minimālistiskos apartamentos ar kultūrvēstures atblāzmu bibliotēkas veidolā. Stila tīrībā un elementu saskaņotībā lielisks scenogrāfes I.Kauliņas, kostīmu mākslinieces K.Pasternakas un gaismu mākslinieka K.V.Džonsa veikums! Ir pagrūti noticēt un līdzpārdzīvot galveno varoņu dvēseles stāvokļiem un rīcības motivācijai, kuras Vertera tēla lasījumā (E.Sandovals) šķiet pašiedvesmas radītas un gražīgi kultivētas kaprīzes - apsēstība kā pašmērķis. Savukārt Šarlote izpildījuma versijā (A.Grigorjana) plosās paššaustošās ciešanās un stresā, taču trūkst sievišķīga siltuma kā būtiskas mīlestības krāsas. Drāmas galveno varoņu vokālais sniegums bija tuvu perfekcijai: tenors ar pārliecinošām, stabilām augšām un dedzīgu pašatdevi, soprāns ar iespaidīgu liriski dramatisko apjomu un spēku. Tiecoties pēc kinematogrāfiskās patiesības, režisors centies skatuves darbībā ilustrējoši «izlēkāt» līdzi mūzikai, bet būtu vērts ļaut tieši M.Pitrena niansēti vadītajai mūzikai atklāt to, ko varoņi cenšas ārēji slēpt. Būtisks trumpis ir dalībnieku jaunība: A.Grigorjanas īpatnais daiļums, I.Šļubovskas - jo īpaši - debitantes G.Davidčukas neviltoti meitenīgais šarms, kas viņām ļauj tēlā iejusties organiski, ar dabiskumu mīkstinot grotesku. J.Apeinis un I.Erdmanis ir atšķirīgi Alberti: pirmais - enerģisks «rīcības cilvēks», otra spēks ir savaldīgā atturībā. P.S. Slikti, ka LNO nav pašai sava Vertera: kā gan izrādei dzīvot tālāk?