1. Gadiem ilgā sabiedrības garastāvokļu inženieru sūrošanās, ka latvju tauta neciešot personības un, tiklīdz kāds pabāžas virs pelēkās masas, tā - šņirkt! - galvu nost, sasaucas ar mūsu dižāko censoņu maskēšanos dažādās ārzonās. Drošs paliek nedrošs - ka nenoskauž ar'. Un tad vēl tie nodokļi… Un sīkmanīgais interešu konflikta novēršanas likums, un amatpersonu ieņēmumu deklarāciju nenovīdība - tas viss latvju dižgariem Šķēlem un Lembergam ir pārlieku smacējoši. Tāpēc dažs seko Raiņa pēdās uz Šveici, kur Alpu gaisā var uzelpot ar pilnu krūti, bet klinšu ejās zem lojālo banku stiprajiem pamatiem viņu naudai un akcijām - drošs patvērums. Cits šauj vēl tālāk, kur uz saliņas Lamanšā tu, cilvēks, gūsti īsto brīvestību starp divi pasaulēm - britu un franču, komercuzņēmuma un trasta, redzamo un slēpto. Bet skaudīgie bāliņi aklo Temīdu ar diženās galvas cērtošo zobenu pamazām vien aizvadījuši arī līdz turienei.
2. Cita latvieša iezīme ir ilgcietība. Ja no augšas spiež, mēs atpakaļ nespiežam, bet uzdainojam par vagariņu un liekam bēdu zem akmeņa. Tā arī ar nākamā gada budžeta konsolidēšanu par 395-440 miljoniem un neskaidrajiem šā pasākuma avotiem. Kamēr augšas konsolidē, latviešu apakšas uzsvilpo, bāž kabatā ikmēneša konvertiņu un izgudro dučiem «patentējamu» veidu, kā spirķiku un tabaciņu tēvzemē iemānīt vai kaņepīti tepat kultivēt. Starptautiskie aizdevēji gan aizvien uzstājīgāk piekodina, ka tautas radošums no ēnu valstības jāceļ saulītē, kur īstās nokijas plaukst.
3. Vēl latvietim ir ļoti svarīgi, ko par viņu domā citi. Tā kā mazais tēva novadiņš plašajā pasaulē knapi samanāms, latvieši brauc uz Expo un izstrādā viltīgu triku. Vispirms never vaļā paviljonu, tā uzkurinot sabiedrības interesi, tad - spēji uzpūš gaisā pāris bāliņu, ka pārējai pasaulei galva atgāžas un mute paliek vaļā. Lai iespaidu nostiprinātu, seko meistarstiķis: rīkotāji un maksātāji viens otru apsūdz izspiešanā un kukuļošanā. Tikai pasaules kaprīzā uzmanība to neievēroja. Pašmāju knauzerīgie likumsargi gan.