Pozitīvais Kardināla Jāņa Pujata nesenās uzrunas un idejas par Bībeles mācību skolās sakarā ir uzmanības pievēršana faktam, ka kādas no mūsu kultūras saknēm stiepjas 2000 gadu senā tradīcijā. Kulturālam iedzīvotājam par šo savas kultūras dziļumu būtu jābūt informētam. Tomēr kritika pret šo ātro ieteikumu diemžēl ir plašāka.
Sākumā vispārīga iebilde. Pašreizējās mācību programmas nav piemērotas, lai skolēnus ievadītu šajos jautājumos. Mums nav ne atbilstošu mācību līdzekļu, kas ļautu iepazīt mūsu tautas reliģisko pagātni, Bībeles saturu un tā visa vietu kultūrā, ne arī attiecīgi sagatavotu skolotāju. Ir ētikas un konfesionālās ticības mācības skolotāji, bet visaptverošai programmai uz kultūrvēsturiskiem pamatiem tas neder.
Bet iebildumi pret konkrētajām iniciatīvām ir šādi:
1. Bībele pati par sevi nevienu neieved nekādā kultūrvēsturiskā, reliģiskā jautājumu izpratnē. Bībele tajā ir tikai viens elements, un viena pati nekādi nekalpo, lai iemācītu cilvēkam kādas vērtības, palīdzētu tās saskatīt un pārmantot.
2. Šim kompleksajam jautājumam par vērtību apguvi nav viena un vienkārša risinājuma. Teikt, ka Bībeles mācība vien te ko dos, piedodiet, bet ir pat drusku smieklīgi. Un pavirši.
3. Mums nav tik daudzu pat ne Bībeles satura un vielas vien pārzinātāju, kas reizē spētu to pietiekami zinīgi un mūsdienīgi pasniegt. Tam būtu nepieciešama nopietna gatavošanās. Bībeles satura vien mācīšanās uzstādīto morālo mērķu vārdā būtu bezjēdzīga.
4. Obligāta Bībeles mācība skolā lielākajam vairumam vecāku liktos kā kaut kas ideoloģisks un uzspiests. Ar varu nevar piespiest pārmantot kādas vērtības. Vairums to uzskatītu par konfesionālu redzējumu, bet savus bērnus - kā pakļautus šaura sektantisma jeb novirziena mācībām.
5. Iebildums arī pret šā visa saistīšanu ar konkrētām politiskajām partijām. Politiķi, protams, ir vairāk nekā laimīgi sadarboties ar reliģiskajām organizācijām, lai tās izmantotu savām vajadzībām. Un es pat nezinu, vai Kardināls Pujats šai gadījumā ir ļoti naivs, vai arī uzskata sevi par tik ļoti rūdītu. Proti, vai viņš tiešām saprot spēles noteikumus, ka viņš tiks izmantots, vai arī domā, ka izmantos viņus. Bet beigu beigās tas degradē gan baznīcu, gan politiskos procesus. Lai gan mūsu likumos noteikto atšķirību starp baznīcu un politiku vajadzētu ļoti uzmanīgi noturēt, nostiprināt un tad tādā izkārtojumā arī dzīvot, nevis iziet uz kādiem īstermiņa ieguvumiem. Ilgtermiņā jebkura reliģija, kas satuvojas ar kādu partiju, būs atbildīga arī par tām neģēlībām, kas katrai politiskajai partijai neizbēgami gadīsies. It kā baznīcām trūktu savu nebūšanu, ar ko cīnīties un par ko taisnoties.
* Teologs, LU Teoloģijas fakultātes docents