Steigā, bez aprēķiniem un pamatojuma pieņemti lēmumi pēdējā laikā ir kļuvuši par ikdienu. Labi, visi saprotam, ka reizēm jārīkojas ātri - ja naudas valsts budžetā var nebūt jau rīt, tad jāpaļaujas tikai uz intuīciju, ko mūsu valdības vairāk vai mazāk veiksmīgi arī ir darījušas. Taču lēmumi, kas balstīti tikai uz izjūtām vai sajūtām, tiek pieņemti arī tad, kad nekāda ārkārtas situācija nespiež to darīt.
Pagājušā gada septembrī tika aizliegts pārdot bezrecepšu medikamentus aptieku pašapkalpošanās nodaļās. Veselības ministrijas darbinieki nenoguruši stāstīja, ka viss tiek darīts cilvēku labā - lai viņi nenodarbotos ar pašārstēšanos. Taču vai Latvijā ir veikti regulāri pētījumi, lai noskaidrotu, cik lielā mērā iedzīvotāji, nekonsultējoties ar farmaceitiem, nodarbojas ar pašārstēšanos un kā šī tendence mainās laika gaitā? Nekādu pierādījumu šādai cilvēku uzvedībai aptiekās nav, un nav arī datu, ka pēc aizlieguma stāšanās spēkā pašārstēšanās būtu izskausta vai ierobežota.
Pirms vairākiem gadiem tika pieņemts likums, kas paredzēja, ka no 2011.gada sākuma aptiekas drīkstēs piederēt tikai farmaceitiem. Tas nozīmē, ka aptieku ķēdes valstī darboties vairs nevarēs. Ierēdņi apgalvo, ka aptieka, kas piederēs farmaceitam, veiks farmaceitisko aprūpi labāk nekā tā, kas iekļauta ķēdēs. Ministrijas ierēdņi pat uzbūruši ideālo ainu - mazpilsētas farmaceits un vienlaikus arī aptiekas īpašnieks, aprunājoties ar katru iedzīvotāju, iesaka piemērotākos medikamentus.
Taču - kur ir fakti un pierādījumi tam, ka pašlaik citas aptiekas strādā sliktāk nekā tās, kas jau tagad pieder farmaceitiem? Varbūt Veselības ministrijas rīcībā ir pētījumi par to, cik bieži cilvēki vispār konsultējas ar farmaceitiem, pirms iegādājas medikamentus? Cik man zināms, nekā tāda nav. Ierēdņiem vienkārši šķiet, ka iedzīvotāji pašlaik ar aptiekāru nesarunājas, bet tad, kad aptiekas piederēs tikai farmaceitiem, sāks runāt.
Veselības ministrijas pakļautībā esošās institūcijas ir atbildīgas par to, lai medikamenti aptiekās nemaksātu dārgāk, nekā tās ir noteikušas. Gripas epidēmijas laikā 2009.gada rudenī tika saņemtas sūdzības no cilvēkiem, kuri mudināja Veselības inspekciju veikt pārbaudes aptiekās, lai noskaidrotu, vai tās tiešām nekrāpjas un pretgripas zāļu maksimālā cena nav pārsniegta. Iedzīvotāju vidū, protams, tika radītas šaubas, un viņi uz farmaceitiem sāka skatīties nevis kā uz konsultantiem, bet gan kā ienaidniekiem. Taču, ja aptieka nepieder farmaceitam, tad tajā strādājošajam speciālistam nav nekādas intereses «iedzīvoties uz slimnieka rēķina».
Ja Veselības ministrija nemainīs viedokli, var gadīties, ka nākamā gada sākumā būs ievērojams skaits farmaceitu, kuri vienkārši zaudēs darbu. Diezin vai gada laikā, zinot, ka pārejas noteikumus Veselības ministrija vēl nav izstrādājusi, ir iespējams veikt nepieciešamos priekšdarbus, lai janvārī sāktu darbu jaunajā režīmā. Ja šāda neskaidra situācija vēl turpināsies, tad gan būšu spiests pretēji savai pārliecībai ieteikt iedzīvotājiem gada beigās izveidot zāļu uzkrājumus, jo nākamā gada sākumā daļa aptieku nefunkcionēs. Lai šī prognoze nepiepildītos situācijā, kad esošā likumdošana paliek spēkā, jau tagad potenciālajiem aptieku jaunajiem īpašniekiem jāsāk dibināt uzņēmumus, meklēt atbilstošas telpas, domāt par mēbeļu dizainu un funkcionalitāti, pētīt aptiekām piemēroto datorprogrammu piedāvājumu. Vēlāk būs par vēlu.
Lai gan pēdējos gados bieži tiek runāts par uzņēmējdarbībai labvēlīgākas vides radīšanu, vismaz farmācijas nozarē notiek pretējais. Jauni ierobežojumi un noteikumi tiek radīti, lai nevis sakārtotu tirgu, bet gan mākslīgi radītu papildu darbus un pienākumus gan nozarē, gan valsts institūcijās strādājošajiem.4