Tagad, šķiet, nav vairs šaubu par to, ka Liepājas metalurga (LM) desmitiem miljonu latu lielās problēmas nu ir Latvijas valsts budžeta problēmas - uzņēmuma kreditori Latvenergo un Citadele ir valstij piederoši uzņēmumi, tātad arī LM saistības pret tiem ietekmē valsts finanses. Ja nu tāds diemžēl ir rezultāts, tad jautājumi par to, kas vainīgs pie notikušā, ir jānodala (un, protams, jāskaidro), lai mēģinājumus LM saglābt un vienlaicīgi pārāk nesagandēt valsts budžetu nepārtraukti neietekmētu savstarpēji apvainojumi.
Tātad pirmais un, iespējams, svarīgākais faktors, ar ko valstij jārēķinās - ar LM nāksies smagi strādāt ilgi. Pat veicot vajadzīgo uzņēmuma iekšējās saimniecības sakārtošanu, diez vai valstij izdosies no šī aktīva (vismaz bez lieliem zaudējumiem) atbrīvoties šā gada nogalē vai nākamgad. Tam ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, metalurģiskā produkcija ir ļoti atkarīga no pasaules ekonomikas (piemēram, būvniecības) stāvokļa. Nekas neliecina, ka tas tuvākajos gados jūtami uzlabosies. Tiesa, šis apsvērums automātiski nenozīmē stagnāciju LM, jo ir uzņēmumi nozarē, kuriem gana labi klājas arī šobrīd. Piemēram, Krievijas koncerna Mečel struktūras šomēnes (RIA Novosti, 16.05.2013.) paziņoja, ka šā gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar to pašu periodu pērn, tām izdevies palielināt dažādu metālrūpniecības izstrādājumu noietu par 21,6% (armatūru - par 11% utt.).
Otrkārt, nozares kopējais stāvoklis ir tāds, ka potenciāliem investoriem LM ir, kā saka, labas izvēles iespējas arī citur. Piemēram, Ukrainas valdība gatavojas virkni savu metalurģijas uzņēmumu piedāvāt ārzemju interesentiem (Praim - Novosti metalurgii, 21.05.2013.). Līdzīgi procesi ir Indijā un citos lielajiem spēlētājiem interesantajos reģionos.
Tātad - pat sapucēts un sakopts LM var neizraisīt nopietnu investoru interesi un turpināt stagnēt. Kreditoru kluba konsultanti, šķiet, to saprot, jo runā par rentabilitātes atgūšana divu trīs gadu laikā.
Vai uzņēmuma jaunais īpašnieks, Latvijas valsts, var palīdzēt vēl citādi? Savulaik LM bija labs noieta tirgus ASV, kuru ekonomika uzrāda salīdzinošu dzīvelīgumu, tātad tas joprojām būtu LM interesants. Savulaik LM eksports uz ASV un Kanādu tika apturēts amerikāņu noteikto pretdempinga pasākumu rezultātā. Liekas, ka te nekā iepriecinoša joprojām nav (skat., Steel Business Briefing, 29.04.2013.). Ja pārliecināt amerikāņus par sankciju atcelšanu neizdevās privātam uzņēmumam, varbūt to būs vērts mēģināt tagad, kad uzņēmums būs ASV uzticamā sabiedrotā, Latvijas valsts rokās?
Un, protams, LM nonākšana valsts rokās būs stimuls aktīvāk atbalstīt pieteiktās reformas enerģētikā - kamēr vaimanas par OIK ietekmi uz pašizmaksu nāca no privātajiem uzņēmumiem, valsts puse varēja vaļīgāk nodarboties ar politiskajām spēlītēm nekā tad, ja komponente tieši skars tai «uzkritušo» LM.
Valstīm ir dažāda pieredze ar to iesaisti kādu uzņēmumu glābšanā. Ir slikti piemēri (bankas, aviokompānijas), un ir cerīgi (autobūve ASV). Diemžēl jāņem vērā, ka starp LM atveseļošanai nepieciešamajiem soļiem būs arī politiski nepopulāri un tie sakritīs ar kārtējo priekšvēlēšanu ciklu.