Meli sevis leģitimizēšanai parasti cenšas izmantot patiesību vai vismaz kaut ko patiesīgu. Tāds ir arī mafijas sentiments - neliegsimies, gandrīz katram pazīstams un vismaz brīžiem arī izgaršots kino un grāmatās. Slepenošanās, konspirācija un varas sagrābšana pati par sevi vairākumam nav saistoša vai ir pat netīkama, tomēr citādi ir ar «mūsu lietu» - ar ģimeniskuma un biedriskuma saitēm, citam cita piesegšanu un aizbildnieciskumu. Kas, protams, ir meli jeb puspatiesība, un otra to puse ir atklāti ļauna un destruktīva.
Valsts nozagšana jāapkaro principiāli, citādi šī gangrēna pārņem visu - tai ir tieksme pašai kļūt par valsti. Tāpēc arī sistēmiski novājinātajā Latvijā, kuras spēka asis saistās ar cilvēkiem, kurus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, nav pat ticamu datu par to, cik plaša ir ēnu ekonomika. Un cik apgroza melnā - ar narkotikām, cilvēktirdzniecību un tamlīdzīgi? Skaitīt pūķa galvas, protams, ir apgrūtinoši un varbūt pat bezcerīgi, ja neiznīcināts paliek tā rumpis, kas ieēdies valsts miesā.