Vispirms tie, kas saistās ar tranzītbiznesu un Transporta komitejā paveiktais. Transporta jomā laikam tiek pieņemtas 2/3 no Eiropas Parlamenta likumdošanas. Tā bija Latvijas transporta interešu lobēšana. Minēšu piemērus. Viens saistās ar CO2 degvielas bezmaksas kvotām augošām aviokompānijām, kam pieder arī airBaltic. Otra saistās ar likumdošanas novēršanu, kas nāk no Eiropas Komisijas par to, ka Latvijas dzelzceļam būtu jāmaksā par kavējumiem kravu īpašniekiem arī tad, ja tas notiktu Krievijas teritorijā pa ceļam uz ostām. Trešais ir ostas direktīvu jautājums. Es zinu - daži ir izteikušies, ka viņi tur piedalījušies, runājot par ostu direktīvu ar Peteringa kungu. Īstais stāsts bija citāds. Mēs, baltieši, negribējām novērst visu šo likumdošanu, bet iestrādāt normu, kas būtu aizsargājusi Baltijas ostas pret Krievijas ostu konkurenci Baltijas jūrā. Tā kā mūsu priekšlikumu izbalsoja, mēs ar vienas balss pārsvaru izbalsojām visu priekšlikumu. Visiem latviešu deputātiem kopā ar citu valstu deputātiem izdevās panākt, ka tomēr nofiksēja okupācijas faktu, par komunistiskā terora noziegumiem. Vēl, kas nav tieši mans nopelns, bet sabiedrībai visvairāk redzams - viesabonēšanas režīmu pieņemšana, par ko EP bija daudz stiprākās pozīcijās nekā 27 valstu ministri.
Kas ir jūsu svarīgākie plāni?
Pirmais ir energodrošība, faktiski - nacionālā drošība. Tas attiecas gan uz gāzi, gan uz elektrību. Tas ir komplekss jautājums īpaši tāpēc, ka šā Parlamenta beigās tika pieņemta Piebalga virzītā pakete. Tas ir labs starta punkts. Nākamajos piecos gados mums ir jāpanāk, lai Baltijas valstis ES izpratnē vairs nebūtu energosala gan attiecībā uz elektrību, gan uz gāzi. Otrs ir viss, kas saistās ar politisku lobismu saistībā ar krīzi. Vispirms, manuprāt, Māstrihtas kritēriju mīkstināšanas lobēšana. Māstrihtas kritērijus attiecībā uz eiro izpildīt var reti kura Eiropas valsts. Līdz ar to, ja šos kritērijus politiski nemaina, pārskatāmā nākotnē Austrumeiropā un Centrāleiropā rodas lieli finanšu riski. Otrs ir nepieļaut pārlieku tirgus fragmentēšanu tur, kur ir iekšējais ES tirgus. Lai nebūtu tendences ierobežot iekšējo tirgu, piemēram, kravu pārvadāšanā, ar ko esmu saskāries transporta jomā.
Vecās valstis neatbalsta Māstrihtas kritēriju mīkstināšanu. Cik reāli, ka šis jūsu solījums tiek izpildīts?
Jā, tas ir solījums, kas arī var netikt izpildīts, bet tas ir jādara. Un tas jādara ne tikai Parlamenta, bet arī finanšu ministra, valsts galvu līmenī.
Kāds ir trešais virziens?
Tas attiecas uz Krievijas interešu atmaskošanu par kaimiņiem un tās interešu zonām Baltijas un citās Austrumeiropas valstīs. Svarīgi ir saprast, ka šie procesi, kas notiek Igaunijā un Latvijā, iekšējais saspringums jau nav veidoti iekšēji, ar Kremļa atbalstu tie ir dažādi stimulēti. Politiķiem Eiropā jāsaprot, ka Kremļa intereses nebeidzas ar to robežu, kur ir pašlaik. Nesenā Sarkozī doma par gāzes biržas veidošanu ir kontroversiāls jautājums, bet dod mums vairāk plusu nekā mīnusu. Parādītos gāzes piegādātāju cenas Eiropas tirgos. Mēs ar savu Inčukalnu esam gāzes apendikss, neesam savienoti ne ar vienu citu Eiropas tranzīta ceļu. Ja mēs paliksim kā apendikss, tad, slēdzot divpusējos līgumus ar Eiropas valstīm, mūsu tirgus nav liels un gāzes apgādē paliksim kā atlikuma princips. Tas var attiekties gan uz apjomu, gan uz cenu. Tāpēc tādas iniciatīvas ir ļoti jāizvērtē un jāatbalsta. Arī Latvijā jārada situācija, kad pēc 2017.gada jebkura kompānija, kas varētu piegādāt gāzi, tiek pie Latvijas gāzes caurulēm.Pilnu interviju lasiet portālā www.diena.lv