Eiropas parlamentārietis no Latvijas Roberts Zīle šonedēļ kādā intervijā uzsvēra, cik svarīgi, lai tuvāko mēnešu laikā Lielbritānijas un citu Eiropas Savienības valstu attiecības nenosaka bērnišķīga apvainošanās un «pats muļķis!» gaisotne. Zīlem var tikai piekrist, tomēr būtu vēlams, lai savstarpēja stūrī dzīšana nenotiktu arī mūsu pašu iekšpolitikā.
Runa ir par Nacionālās apvienības (NA) bloķēto valdības ieceri par apmēram 80 centiem palielināt bēgļu dienas uztura naudu. NA ir taisnība tādā aspektā, ka Latvijas valstij primāri ir jārūpējas par saviem iedzīvotājiem, un no šī viedokļa premjera aicinājums «nacionāļiem» mēģināt pašiem izdzīvot ar 2,15 eiro dienā ir retoriski košs, tomēr diezgan bezjēdzīgs. Tajā pašā laikā, draugi, vai tiešām tik salīdzinoši neliels palielinājums ir šādu kaislību vērts? «Latvijas iedzīvotājiem nav jāuztur ekonomiskie migranti,» savā paziņojumā saka NA. Ļoti iespējams, tikai, pieņemot šo tēzi, nebrīnīsimies arī par tādu pašu attieksmi pret no Latvijas aizbraukušajiem. Turklāt diez vai iespēja dzīvot ar trīs eiro dienā ir tas, uz ko mērķē ekonomiskais emigrants. NA līderi, kuriem, atļaušos cerēt, ar veselo saprātu problēmu nav, taču nevar arī neapzināties riskus, ko rada šie cilvēki, ja viņu rīcībā esošie līdzekļi ir pavisam niecīgi. Skanēs ciniski, bet - par drošību arī ir jāmaksā.
Iespējams, NA ir bažas, ka 80 centu pielikums ir tikai, kā saka, sākums. Būšu vēlreiz cinisks - ZZS pietiekami labi jūt savu vēlētāju noskaņojumu un nevēlas apdraudēt rūpīgi uzmanīto reitingu, lai riskētu. Un vajadzētu arī nošķirt politisko identitāti no valsts kopējām interesēm. Nav šaubu, ka atšķirīgs veids, kā runāt par imigrācijas problēmām - asāk, tiešāk, ja vēlaties, agresīvāk -, pieder pie NA politiskās identitātes. Tas var patikt, var nepatikt, bet tā ir. Tomēr jāsaprot arī, ka globālo imigrācijas plūsmu radītās problēmas ir tik lielas, ka tikai kopīgiem spēkiem Latvijas politiskā elite te vispār var ko ietekmēt. Nostāju demonstrēt vajag (tiesa, pārdomājot iegansta reālos apmērus), bet galu galā svarīgs ir rezultāts. No šī viedokļa NA nevajadzētu torpedēt Kučinski un - ak šausmas! - uzturēt konstruktīvas attiecības ar Vienotības kūrētā ārlietu sektora vadītājiem (ministru un parlamenta komisiju vadītājiem). Pēdējā ciniskā piezīme: iekšējai auditorijai politiķi var teikt daudz ko (un tas notiek ne tikai imigrācijas jautājumā), tas nekas, tomēr svarīgi, lai premjers un profila ministri simboliskajā Briselē var mēģināt aizstāvēt Latvijas intereses, visu laiku neatskatoties pār plecu, neminstinoties. Ja rezultāts būs puslīdz labs, gan jau iekšpolitiski laurus sadalīs.