Jautājumi nenoliedzami svarīgi, tomēr satraucošākais šajā informācijā bija kas cits - cilvēki gaidot, ka viņu problēmas tiks uzklausītas un valdība spers soļus, lai tās atvieglotu. Kā redzams, sabiedrībā valda nostāja, ka valdībai, lasi - valdniekam, jāparūpējas par tautu, iespējams, vēl trakāk - valdībai jādomā tautas vietā.
Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju esam dzimuši un auguši valstī, kura attīstījās ļoti paredzami, pēc noteikta plāna. Bija zināmas neērtības, piemēram, valdnieks neļāva domāt par noteiktām tēmām, toties visu izdomāja mūsu vietā un aprūpēja ikvienu no mums. Bēdīgo padomju laiku rezultātu baudām joprojām - lielākajai daļai cilvēku ir grūti domāt stratēģiski, pārredzēt spēles laukumu, grūti saprast, kas vispār notiek. No tā izriet būtiska problēma - kā sadarboties citam ar citu, jo no sadarbības ir atkarīga ikviena cilvēka un arī valsts eksistence, vismaz labklājība. Jo labāk sastrādāsimies, jo labāk dzīvosim. Sadarbības jautājumi parasti sākas ar daudz kritizēto komunikāciju. Ikviens no mums taču ne tikai komunicē, bet ar savu darbu, ar nodokļiem, ar kritiku veido valsti. No individuālā devuma rodas kopīgais. Pozitīvi - kamēr daļa sabiedrības gaida palīdzību no augšas, jaunieši jau domā un dara paši, nezaudējot stratēģisko skatījumu uz valsti un negaidot augstā valdnieka soļus.
Par divām šābrīža norisēm, kas apliecina, ka jaunie cilvēki ir gatavi strādāt papildus un dalīties. Pirmā - jaunieši septiņas reizes nomēra un tikai tad stājas augstskolā, izvērtējot nākamās profesijas vērtību gan no individuālā, gan sabiedrības noderīguma skatpunkta. Otrā norise izskan mazāk plaši, jo notiek studentus apvienojošās organizācijās - korporācijās, bet arī tā labi raksturo jauniešu domāšanas veidu un prasmi pastāvēt par savu viedokli.
Šobrīd studentu korporācijā Talavija, kurā ir pārstāvēti daudzu Latvijas augstskolu studenti, diskutē par to, vai studentu organizācijai vajadzētu uzņemties Rīgas domes izdevumus - dažus simtus latu gadā, lai nodrošinātu Oskara Kalpaka pieminekļa apkopi, kas nepieciešama valsts protokola pasākumiem, ja Rīgas dome no tā atteiksies. Vai to darīt skaļi un oficiāli, izziņojot savu atbildību, vai vienkārši, uzzinot no Aizsardzības ministrijas, kurās dienās pie pieminekļa notiks karavīru pasākumi, aiziet un to sakopt? Kāds iebilst, ka reakcija uz ikvienu mums nepatīkamu valstsvīru soli mūs var ievest purvā. Valstī ir tik daudz nebūšanu un vajadzību! Kuras no tām novērst pirmām kārtām? Vai valsts un šajā gadījumā Rīgas dome nesāks parazitēt uz sabiedriski aktīvo cilvēku rēķina, uzveļot uz viņu pleciem darbus, ar kuriem pati dome netiek, drīzāk gan negrib tikt, galā?
Skaidrs arī, ka notikumā ar Kalpaka pieminekli iejaukta politika un kāds mēģina palielināt savu politisko kapitālu. Bet vai tāpēc neko nedarīt? Jaunie studenti lepojas, ka Talavija ir patriotiska akadēmiska organizācija, viena no atsevišķās studentu rotas dibinātājām. Šī rota ir varonīgi cīnījusies pulkveža Kalpaka vadībā. Turklāt piemineklis tiek uztverts kā kaut kas īpašs, gan ņemot vērā tā sabiedrisko nozīmi, gan īpašo piederības sajūtu - Oskara Kalpaka pieminekļa būvniecība ir finansēta no visas sabiedrības, arī Talavijas un citu studentu korporāciju, ziedojumiem.
Nezinu, kā beigsies diskusija. Iespējams, tiks nolemts ziedot individuāli, nevis organizācijas vārdā. Iespējams, ka tiks nolemts kopt pieminekli. Komunikācija, šā gadījuma izvērtēšana, attieksmes pret savu valsti un pilsētu paušana un sadarbības apspriešana šajā un citos gadījumos ir svarīgāka nekā rezultāts - nepieciešamie pāris simti latu.
Patlaban būtiski, ka jaunieši ir sociāli aktīvi. Viņi neuzskata, ka būtu tikai aprūpējami, viņi domā un raugās, ko varētu dot sabiedrībai. Viņus motivē precīza informācija par to, kādi rezultāti būs viņu centieniem un kur nonāks viņu devums. Un valdniekiem to nevajadzētu aizmirst.