Pats finanšu ministrs jau atzinis, ka Starptautiskajam Valūtas fondam un Eiropas Komisijai ir nopietni iebildumi pret ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma samazināšanu, kas nozīmē, ka pietiekami liela daļa no 500 miljonu latu vērtās budžeta konsolidācijas vissāpīgāk izjutīs tieši tie iedzīvotāji, kurus par turīgiem nosaukt nekādi nevar. Protams, arī finanšu ministrs Einars Repše to lieliski apzinās. «Neapliekamā minimuma samazināšana ir regresīvs solis, kas palielina nodokļu slogu tieši maznodrošinātajiem,» tāds ir viņa vērtējums.
Diemžēl tāda ir politisko kompromisu cena. Nebūt ne turīgie, kam katrs lats svarīgs, saņems mazākas algas samazinātā neapliekamā minimuma dēļ un no šīm samazinātajām algām viņiem vēl būs jāspēj atlicināt līdzekļus mājokļu nodokļa nomaksai. Izstrādājot likumu, kurš regulēs dzīvokļu un māju aplikšanu ar īpašuma nodokli, novārtā atstāts vēl pērnā gada nogalē solītais, ka, apliekot mājokļus ar īpašuma nodokli, vienlaikus tiks noteikti atvieglojumi par reģistrēto dzīvesvietu, gan šovasar starptautiskajiem aizdevējiem dotais solījums budžeta ieņēmumus no īpašuma nodokļa teju dubultot.
Vēl pirms mēneša Tautas partijas ekonomisko uzskatu paudējs Vents Armands Krauklis publiski stāstīja, ka galvenais, kas jāatceras diskusijās par īpašuma nodokļa izmaiņām, esot tas, ka tantēm par pļavām, kur gana govis, īpašuma nodoklis nedrīkst būt tāds pats kā lepno savrupnamu īpašniekiem Baltezerā. Taču, ieskatoties budžeta paketē iekļautajos likuma «Par nekustamā īpašuma nodokli» grozījumos, viegli konstatēt, ka savrupnamam Baltezerā nodokļa likme būs 0,1% no kadastrālās vērtības, bet tantei, kura savu govi gana uz neapstrādātas lauksaimniecības zemes, par šo pļavu nodoklī būs jāmaksā veseli 3% no kadastrālās vērtības. Likme sanāk tikai 30 reižu augstāka nekā par namu Baltezerā un trīs reizes augstāka nekā patlaban! Nu, ko? Var jau būt, ka mērķis ir panākt, lai pļavas tiktu apstrādātas un kūlas dedzinātājiem vairs nebūtu iespēju ik pavasari piekopt savu nodarbi. Taču nebūs nekāds pārsteigums, ja izrādīsies, ka nodokļa pieauguma dēļ tantes savas govju ganāmās pļavas par krīzes cenām pārdos lielo zemnieku saimniecību īpašniekiem vai veikliem darboņiem, kas, atsākoties aktivitātei nekustamo īpašumu tirgū, tās pārvērtīs kārtējās Maijpuķīšu, Mēnesnīcu un Laimes pļavās - savrupmāju ciematos.
Ekonomikas ministrs Artis Kampars neslēpj, ka neapliekamā minimuma samazināšana ir cena, kas tiks maksāta tieši par atteikšanos no ieceres ieviest progresīvu nekustamā īpašuma nodokli, tas ir, lielāka nodokļa piemērošana lepniem īpašumiem ar augstu kadastrālo vērtību būtu kompensējusi nodokļu ieņēmumus, ko tagad iecerēts iegūt, samazinot neapliekamo minimumu.
Šajā saistībā pieminēšanas vērts ir kāds brīdinājums, ko pagājušajā nedēļā Ekonomistu apvienības 2010 rīkotajā konferencē izteica Swedbank pārstāvošais Mārtiņš Kazāks, kurš, starp citu, ir viens no Stratēģiskās analīzes komisijas savulaik veiktā pētījuma par Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes indeksu, līdzautoriem.
Un, proti, patlaban ekonomikā vērojamie procesi rada bažas par to, ka sabiedrības noslāņošanās tendence Latvijā pastiprināsies. Pieaugs tā dēvētais Džini koeficients - rādītājs, kurš raksturo to, cik vienlīdzīgi starp valsts iedzīvotājiem tiek sadalīta kopējā ienākumu masa. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem treknākajā no treknākajiem gadiem, tas ir, 2007.gadā, šis koeficients bija pat nedaudz samazinājies, bet pērn tas pieauga no 35 līdz 38, tātad - gana strauji. Ņemot vērā jau zināmo prognozi, ka trūcīgo personu skaits drīzumā var sasniegt 200 tūkstošus, kas nozīmē, ka trūcīgs būs teju katrs desmitais iedzīvotājs, var diezgan droši prognozēt, ka ekspertu brīdinājumi par sabiedrības arvien izteiktāku sadalīšanos bagātajos un nabadzīgajos nav no tukša gaisa grābti.
Nodokļu politika noteikti ir viens no efektīvākajiem instrumentiem, kuru valdība var lietot, lai atšķirību starp nabadzīgākajiem un turīgākajiem pārstāvjiem mazinātu par labu pēdējiem, tas ir, tiem, kas objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ daudz mazāk spēj aizstāvēt savas intereses. Tāds nieks kā progresīvais nekustamā īpašuma nodoklis būtu viens niecīgs solis virzienā uz ienākumu pārdali par labu tiem, kam dzīvē nav izdevies tikt pie lielas rocības.
Protams, ir jau arī dažas alternatīvas. Tādas, kā pielieto Brazīlijā un Argentīnā - desmitiem kilometru garas un vairākus metrus augstas sienas, kas bagāto apdzīvotos rajonus nodala no priekšpilsētām, kurās mitinās nabadzīgie iedzīvotāji. Diez vai tā ir alternatīva, kura būtu pieņemama arī civilizētā Eiropas valstī - Latvijā.