Skolotājs pāri par visu
«Ādu nodīrāšu tam, kas mani pieteicis,» zemā balsī ar labsirdīgu smaidiņu sakrunkotiem vaigiem saka R.Rulle, un, jā, es pazīstu savu skolotāju. Viņai ir kleita ar lieliem, sarkaniem ziediem, draiski auskariņi ausīs un spožas acis, kurās mirdz gatavība jauniem piedzīvojumiem. Pēc skolotājas vārdiem, nevienam vairs nedrīkst teikt, cik ilgi jau viņa strādā par skolotāju (nākamgad būs 50 gadu!), bet viņa jūtas vienā vecumā ar saviem skolēniem. «Skolotājs ir kā vampīrs,» pasmejas skolotāja. «Es esmu tik vecs, cik veci ir tie, kas man apkārt.»
Kad jautāju, kādēļ pirms daudziem gadiem apķērīgais skuķēns, kuram skolotāji ieteica studēt matemātiku, izvēlējās pedagoģiju, skolotāja atbild, ka «man nekad nav bijis citu vēlmju. Man bija paveicies tādā ziņā, ka mani mācīja pirmās brīvvalsts skolotāji. Matemātiku un fiziku mācīja cilvēks, kas bija bijis Latvijas Bankas grāmatvedis. Angļu valodu man mācīja skolotāja, kura ārzemēs bija studējusi angļu valodu un angliski, franciski, vāciski prata tikpat labi kā latviski. Man bija fantastisks dziedāšanas skolotājs, kurš bija paraugs absolūti visā. Kad biju jau pieaugusi sieviete un ar savu vecāko dēlu klēpī ieraudzīju viņu autobusā, es nevarēju nosēdēt - aiz cieņas pret viņu man kājās gribējās stāvēt. Man skolotājs likās pāri par visu.»
Skolēni ļoti labi jūtot, vai pedagogs tikai formāli pilda savu pienākumu vai strādā no sirds. Ir grūti novilkt to robežu, aiz kuras mācību priekšmeta skolotājs kļūst par ko vairāk - par autoritāti, kurā ieklausās un kuras padomu paņem līdzi visai dzīvei. Skolotājai R.Rullei šķiet, ka viņa nav darījusi neko citu, kā tikai ar prieku veltījusi sevi skolotājas darbam.
Vajag savējos
«Tā ir mana gulbja dziesma,» tā R.Rulle teica par savām audzināmajām klasēm vēl tad, kad es mācījos šajā skolā un viņas klasē. Mēs zinājām, ka viņa ar mums elpo vienā elpas vilcienā un dalās ar mums ne tikai ikdienas darbos, bet arī mūsu pārdzīvojumos - kādam tā bija pirmā iemīlēšanās, kādu aizvainoja apsmiešana, ar kādu bija kopā jāklusē, jo mamma nomirusi.
«Rulle audzināja nevis skolēnus, bet cilvēkus,» saka Anete Zača, kura absolvējusi Jelgavas Valsts ģimnāziju pirms diviem gadiem. «Pirms viņa kļuva par manu klases audzinātāju, biju dzirdējusi neskaitāmas leģendas. Bija pat nedaudz bail, kas nu būs, bet bija vienreizēji.»
Skolotāja stāsta, ka viņai vienmēr ir bijusi audzināmā klase. «Man gribas savējos skolā,» viņa saka. «Audzināšanas stunda ir formalitāte. Svarīgākais ir tas, kas notiek ārpus tās audzināšanas stundas. Man ļoti patīk divu dienu ekskursijas. Tas ir ļoti nogurdinoši, bet es tajā ekskursijā bērnu redzu labāk nekā klasē.» R.Rulle ir izvadājusi skolēnus pa latviešu literātu dzimtajām mājām, atdzīvinot ūsainos onkuļus un tantes ar copēm no hrestomātijas grāmatām. Ar savām klasēm braukusi ceļojumos uz Krieviju un Norvēģiju, pa tuvām un tālām zemēm. Jelgavas Valsts ģimnāzijā, neviena nedzīti, skolēni iet uz tikšanos ar māksliniekiem, rakstniekiem un dzejniekiem.
Prot baudīt dzīvi
Neviens nav mēģinājis saskaitīt, cik skolotājai Rullei bijis audzēkņu. Vienīgais, ko viņa zina, - viņas skolēni ir visur. «Man bija vienu gadu klase, kur gan tēvu un meitu, gan māti un dēlu biju audzinājusi. Žetonvakarā visi gribēja ar mani fotografēties, un es teicu - klusais vājprāts,» smejas skolotāja.
«Es viņu uztvēru kā lielisku pedagogu, arī kā aktrisi un kā personību. Viņai ir lieliska spēja celt pašapziņu, aizraut un iedvesmot,» par savu skolotāju stāsta Ints Mūrnieks, kurš bija R.Rulles audzēknis pirms vairāk nekā 25 gadiem. Visu šo laiku divas trīs reizes gadā viņš satiekas ar savu skolotāju. «Viņa prot baudīt dzīvi! Viņa apzinās, ka katra dzīves situācija ir dota, lai to izdzīvotu no sirds, līdz galam. Būtiskākās vērtības viņai ir atklātība, godīgums, darba mīlestība un dzīvesprieks.»
Runājot par audzēkņiem, skolotāja saka - jau sen esot sapratusi, ka nav liekama vienlīdzības zīme starp labu skolēnu un labu cilvēku. Jo labas atzīmes bieži vien tiekot iegūtas ar zaurēšanu vai ģimenes prasību dēļ. Daudz vairāk dzīvē noder laba galva, neatlaidība un mērķtiecība. «Tie, kuriem esmu divniekus likusi, uz ielas nāk klāt un teju metas bučot. Jo tad, kad ģimenē viņš juties pamests, skolotājs, kaut vai rādamies, ar viņu ir ņēmies. Nupat tagad man ir viens bijušais nesekmīgais, kuram pašam tagad bērns iet mūsu skolā. Viņš ir labākais tēvs pasaulē un regulāri ienāk mani apmīļot.»