Latvijas valstsvienības bilance šogad sešās spēlēs ir trīs neizšķirti un trīs zaudējumi, arī kopējā vārtu starpība (2-7) norāda uz problēmām visās līnijās. Spēles sākums Liberecā gan patīkami pārsteidza, jo Latvijas valstsvienība sāka tik aktīvi, ka pat izveidoja divus potenciāli bīstamus momentus pie mājinieku vārtiem. Taču skaidrs, ka presingam pa visu laukumu nepietiks spēka visām 90 minūtēm, tāpēc no spēles desmitās minūtes čehi pārņēma kontroli pār bumbu un spēli. Kļūdiņas bija, taču pirmajā puslaikā čehi par tām nesodīja. Tāpēc ievadā arī pieklājīgs rezultāts 0:0.
Pēc pārtraukuma mājinieki iesāka sparīgi, un jaunizveidotā aizsardzība ar Pāvelu Mihadjuku kreisajā malā sāka jukt pa visām vīlēm. Vairākas reizes kļūdījās arī kapteinis Kaspars Gorkšs, taču pietrūka sapratnes ne tikai aizsardzības kvartetā, bet arī palīdzības no vidējās līnijas. Čehu fons apliecināja, ka ir problēmas ar atgriešanos aizsardzībā pēc straujiem pretuzbrukumiem.
Pēc kreisās malas aizsargu Denisa Kačanova un Dzintara Zirņa iziešanas no ierindas galvenajam trenerim Aleksandram Starkovam ir ko palauzīt galvu. Mihadjuks bija viens no labākajiem, ja ne labākais spēlētājs šovasar Baltijas kausa izcīņā Kauņā, taču tad viņš spēlēja aizsardzības centrā. Pieredze Pāvelam ir, bet acīmredzams, ka vēl nejūt savu vietu malā. Arī ātruma šajā pozīcijā viņam pietrūkst. Laika pārāk maz, lai riskētu ar kardinālām izmaiņām, piemēram, malā izmēģinot kādu ašāku pussargu. Tāpēc nebūs brīnums, ka arī spēlē ar horvātiem aizsardzības sastāvs nemainīsies. Cerams, spēlē gan, jo fiziskajā gatavībā vēl ir daudz ko pielikt. Spēlēt cienīgi varam vienīgi tad, ja pamatsastāvs ir optimālā formā vai ļoti tuvu tai.