Tos pelnījusi ne tikai komandas vadība, bet arī visi futbolisti - gan tie, kas sestdien spēlēja, gan tie, kas bija tuvākā un tālākā rezervē. Aplausi par to, ka joprojām ir dzīva cerība spēlēt finālturnīrā. Par to, ka izveidots kodols, kam ir pa spēkam salauzt pasaules top 30 izlasi. Vāja izlase to paveikt nevar.
Intriga cīņā par pirmajām divām vietām ir vērtība, kas būtu jāizmanto arī kā jauns stimuls pašmāju futbolā. Arī tāpēc uzvara Izraēlā ir vērtīga. Taču vēl svarīgāk ir nenovirzīties no kursa. Raugi, saglabāt trumpjus, kas palīdzējuši nonākt tur, kur esam. Ar disciplīnu, pašatdevi, attieksmi un taktisku gudrību aiz sevis jau esam atstājuši ne tikai Luksemburgu, bet arī nebūt ne vājo Moldovu. Tāpat praktiski esam aprakuši Izraēlas izlases cerības uz pirmajām divām vietām grupā.
Priekšā vēl trīs grūtas spēles - trešdien ar Šveici Rīgā, oktobrī viesos ar Grieķiju un Rīgā ar Moldovu. Visticamāk, šīs trīs spēles būs vēl grūtākas nekā Ramatganā. Ne tikai tāpēc, ka Šveices un Grieķijas komandas var lepoties ar meistarīgākiem futbolistiem, bet arī atbildības nasta, kas kļūst arvien smagāka. Tāpēc būtiski nepadarīt to vēl smagāku un nesākt pieprasīt biļetes uz DĀR. Tā vietā labāk ticēsim, ka šis sapnis joprojām ir dzīvs.
Taču ar aplausiem aizrauties nevajag, priekšroka jādod pacietībai un ticībai saviem spēkiem. To var sniegt jebkurš, arī trešdien atnākot uz Skonto stadionu, lai atbalstītu spēlē ar Šveici. Ne vienmēr mūsu izlasei otrais mačs nedēļas laikā ir labāks par pirmo, jo gan fiziski, gan morāli pēc tādām uzvarām kā Izraēlā atgūties nav viegli. Arī tam jābūt gatavam!