Tā pati izvairīšanās no konkrētības ir bijusi manāma arī tautsaimniecības attīstības plānošanā, kuras nākotnes vīzijas dažkārt likās lielā mērā balstītas cerībās uz brīnumu - ja tik mēs pietiekami centīgi meklēsim, tad noteikti tepat kādā meža pļaviņā atklāsim «Latvijas Nokiju». Taču, kamēr dažādās konferencēs un valdības ģenerētos dokumentos runāja un runāja par zināšanu ekonomiku, konkurētspēju un precēm ar augstu pievienoto vērtību, ārpus sapulču telpām ekonomika aizvien spēcīgāk attīstījās tieši pretējā virzienā - nekustamo īpašumu buma laikā uzpūstās algas grāva konkurētspēju un produktivitāti, bet galveno eksportspējīgo nozaru īpatsvars tautsaimniecībā pastāvīgi samazinājās.
Tāpēc vien ir jāuzteic ekonomikas ministra Arta Kampara (JL) drosmīgā apņemšanās nosaukt Latvijas tautsaimniecības prioritārās nozares, par galveno kritēriju to noteikšanā izceļot šo nozaru spēju tuvākajos sešos gados ģenerēt ne tikai iekšzemes kopprodukta, bet arī eksporta pieaugumu. Mēs esam maza valsts ar ierobežotiem līdzekļiem, mēs nevaram atļauties tos turpināt izšķiest un dalīt, kā pagadās. Savukārt prioritāšu noteikšanas oponentu šķietami loģiskais aicinājums valstij vienkārši radīt apstākļus, lai jebkurš uzņēmējdarbības veids var zelt un plaukt, patiesībā nedarbojas, jo valstij nepārtraukti un neizbēgami ir jāpieņem lēmumi, kuros izpaužas atbalsts vienai vai otrai nozarei, - lēmumi par infrastruktūras projektiem un Eiropas Savienības struktūrfondu izmantošanu, lēmumi par budžeta vietu skaitu augstskolās un par profesionālās izglītības prioritātēm, lēmumi par bezdarbnieku pārkvalifikācijas kursiem, par eksporta atbalsta pasākumiem, par nodokļiem. Alternatīva atklātai prioritāšu noteikšanai nav «vienādu apstākļu radīšana visiem», bet gan haotisks un nemērķtiecīgs atbalsts tiem, kuri konkrētajā brīdī pagadās tuvāk lēmumu pieņēmējiem.
Turklāt prioritāšu izvirzīšana palīdzētu ne jau tikai valdībai organizēt savu darbu. Tā kalpotu arī sabiedrībai kā orientieris, norādot, kurās nozarēs nākotnē varētu būt labākas iespējas atrast darbu.
Tāpēc principā šādu prioritāro tautsaimniecības nozaru noteikšana ir apsveicama. Taču daudz sarežģītāk ir atbildēt uz jautājumiem: ko konkrēti nozīmē būt «prioritārai nozarei»? Un tieši kurām nozarēm būtu jāpiešķir šis lielākās labvēlības statuss?
Ekonomikas ministrijas (EM) otrdien valdībā iesniegtais Informatīvais ziņojums par priekšlikumiem ekonomikas atveseļošanai vidēja termiņa periodā faktiski sniedz atbildi tikai uz otro jautājumu - prioritāte ir jādod pārtikas rūpniecībai, kokapstrādei, ķīmiskajai rūpniecībai un elektrisko un optisko iekārtu ražošanai. Svarīgākais kritērijs kādas nozares iekļaušanai šajā sarakstā ir tās prognozētais devums Latvijas tautsaimniecībai nākamajos gados. EM lēš, ka tieši šīs četras nozares dos vairāk nekā divas trešdaļas no apstrādes rūpniecības pieauguma laikā no 2011. līdz 2015.gadam.
Šo četru nozaru izvirzīšana pilnīgi prognozējamā kārtā ir izsaukusi iebildumus un aicinājumus paplašināt sarakstu. Rīgas mērs Nils Ušakovs grib tur redzēt arī tūrismu, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas prezidents Vilnis Rantiņš savu nozari, bet satiksmes ministrs Kaspars Gerhards - tranzītu. Katram no viņiem būs savi, iespējams, ļoti pamatoti argumenti. Tūrisms pēdējos gados ir bijis viena no straujāk augošajām pakalpojumu eksporta nozarēm. Tranzīts - ostas, dzelzceļi un autopārvadājumi - nenoliedzami ir viens no Latvijas tautsaimniecības stūrakmeņiem. Mašīnbūve un metālapstrāde, kā rāda pašas EM prognozes, no 2011. līdz 2015.gadam varētu dot otro lielāko ieguldījumu apstrādes rūpniecības eksporta pieaugumā, apsteidzot pat pārtikas rūpniecību.
Taču sarakstu nevar paplašināt bezgalīgi, tad tās vairs nebūs nekādas prioritātes. Tāpēc, pirms sākas asiņainas nozaru cīņas par vietu uz goda pjedestāla, būtu svarīgi pateikt, ko šis apzīmējums īsti nozīmēs, jo tikai tad varēs saprast, kādas nozares un kāpēc izsludināt par «prioritārām». Otrdien valdībā skatītais EM ziņojums par šā termina saturu ir visnotaļ aptuvens: «Valsts atbalsta galvenie virzieni ir šādi: finanšu instrumenti, nodokļu stimuli, valsts atbalsta programmas, izglītība un zinātne, nodarbinātības pasākumi.» Un viss.
EM sola augusta beigās rīkot ekspertu konferenci par prioritāro nozaru noteikšanu un pēc tam nākt klajā ar konkrētākiem priekšlikumiem par atbalsta veidiem. Tomēr ir jāšaubās, vai šāda konference spēs ģenerēt ko vairāk par fragmentāru nozaru pārstāvju vēlmju sarakstu, kas vērsts uz īstermiņa problēmu risināšanu. Nozīmīgu prioritāro nozaru atbalsta programmu nebūs iespējams iedzīvināt bez plašākas vīzijas un vairāku ministriju efektīvas sadarbības. Ekonomikas ministrijas lēmumam pasludināt, teiksim, ķīmisko rūpniecību par prioritāti būs relatīvi maza nozīme, ja to par prioritāti neuzskatīs arī Izglītības vai Finanšu ministrija.
Nosaucot četrus prioritāro nozaru kandidātus, Ekonomikas ministrija ir iekustinājusi svarīgu diskusiju. Lai tā dotu rezultātu un nekļūtu par neauglīgu kašķi par goda tituliem, EM tagad ir daudz nopietnāk jāķeras pie šīs programmas satura izstrādes un plaša atbalsta nodrošināšanas.