Tad sagadījās tā, ka 1988. gada janvāra vidū pienāca mana piecdesmitā gadskārta un saradās daudz apsveicēju. No Rēzeknes atbrauca arī slimnīcas galvenais ārsts Juris Vidiņš, kurš vēlāk, paceļot glāzi, teica, ka tuvākajās dienās tauta par viņu uzzinās pārsteidzošas ziņas. Un tiešām, 18. janvārī Amerikas Balss paziņoja, ka Juris Vidiņš iestājies Helsinki-86. Rēzekne noelsās. Krievvalodīgā rēzekniešu daļa atgādināja šņācošu čūsku midzeni, bet latvieši bija nobijušies un neziņā klusēja. Tomēr jaunieši no Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas bija gatavi Vidiņam palīdzēt. Gatis Klaucēns un Artis Tirzmalis piedalījās pat viņa rīkotajā piketā Maskavā, par ko tika arestēti.
Februārī izplatījās ziņa, ka atbrīvots no ieslodzījuma Gunārs Astra, bet drīz kļuva zināms par viņa saslimšanu un nāvi mīklainos apstākļos Ļeņingradas kara hospitālī. Izvadīt brīvības cīnītāju brauca Juris Vidiņš ar meitu Ilzi (tagadējā labklājības ministre Ilze Viņķele). Arī Lūcija Rancāne, meita Gundega un es 19. aprīļa rītā bijām tur, lai atdotu pēdējo godu Gunāram Astram. Bija silta pavasara diena, un pavadītāju bija daudz. Bijām spiesti vērot izvadīšanu pa gabalu. Kad zārku ielaida kapā, pēkšņi kāds skaļi iesaucās: «Nepieļausim, ka Gunāru aprok ar sūdainām krievu lāpstām!» Un klātesošie aizbēra kapu ar rokām. Kapus pāršalca «Dievs, svētī Latviju!», ko visi, kas bija ieradušies, dziedāja no sirds.
Maijā gadījās satikt Jāni Peteru, kurš aicināja piedalīties Rakstnieku savienības rīkotajā Radošo savienību plēnumā un ieteica gatavot uzstāšanos. Pienāca 1. jūnijs, kas visu Latviju pārsteidza ar drosmīgām, atklātām runām. Rēzeknes vadošās partijiskās aprindas bija manāmi satraukušās un gatavojās uzbrukt katram, kurš grasās apstrīdēt viņu varu. Pēc manas uzstāšanās Radošo savienību plēnumā arī Makašānu skolas direktorei Lūcijai Rancānei Izglītības nodaļā kāds draudēja, ka viņas vīrs Antons Rancāns ilgi nedzīvos. Draudi nepiepildījās, un 1988. gada vasaras nogalē muzikants Jānis Laizāns, režisors Voldemārs Ivdris, gleznotājs Osvalds Zvejsalnieks un es sanācām kopā un nolēmām izveidot Tautas frontes Rēzeknes nodaļu. Izplatot šo ieceri, aicinājām bariņā arī galveno skolas komunistu Antonu Seikstu. Viņš piekrita. Līdz ar to mēs ieguvām sapulcēšanās vietu, jo sākām šim nolūkam izmantot marksisma - ļeņinisma mācību kabinetu, kuru vadīja Seiksts. Drīz sasaucām palielu iniciatīvas grupu un nodibinājām TF Rēzeknes nodaļu. Vadību izlēmām nodot «triumvirātam». Nodaļu, savstarpēji mainoties, uzņēmās vadīt Osvalds Zvejsalnieks, Voldemārs Novokšanovs un Vladimirs Kononovs - visi PSKP biedri. Tas bija kā nodrošinājums pret vietējo kompartijas cerberu uzbrukumiem. Neviens vairs nevarēja pateikt, ka Tautas fronti vada alkoholiķi, zagļi un huligāni, kā to nereti klāstīja iepriekš. Sākās gatavošanās pirmajam TF kongresam.