Nav noslēpums, ka pensiju sistēmas uzturēšana - pat tādas sistēmas, kas savulaik tikusi slavēta kā ļoti progresīva, - nav nekāds lētais prieks. Tādēļ brīžos, kad nepieciešams būtiski samazināt valsts budžeta izdevumus, gandrīz pirmais jautājums, kas tiek uzdots, ir: kā tas skars pensijas?
Ņemot vērā vietējo politiķu ieradumu stāstīt, ka visus nepopulāros lēmumus Latvijai uzspiež Eiropas Komisija un Starptautiskais Valūtas fonds, vietā būtu atgādināt, ka aizdevēji nebūt nebija tie, kas izlēma, ka Latvijai 2009.gada valsts budžeta samazināšanas vārdā ir jāsamazina pensijas. Šādu lēmumu pieņēma vietējie politiķi, un dokumentu, kurš paredzēja pensiju samazināšanu, parakstīja gan valdību veidojošās partijas, gan sociālie partneri.
Jau tagad varam prognozēt, ka nākamgad pensiju sistēmas reforma būs viens no karstākajiem diskusiju tematiem, jo īpaši tāpēc, ka diskusijas notiks 10.Saeimas vēlēšanu gaidās. Konstruktīvus risinājumus atrast būs grūti, ja amatpersonām prātā būs tikai tas, cik lielu elektorāta daļu veido jau esošie pensionāri un pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Nav jābūt zvaigžņu tulkam vai kafijas biezumu lasītājam, lai jau tagad saprastu, ka politiķiem pēkšņi atausīs atmiņā teju miljardu latu lielais sociālā budžeta pārpalikums, kas izveidojās treknajos gados un tika noguldīts Valsts kasē. Fakts, ka šis miljards tika notriekts, sedzot valsts pamatbudžeta izdevumus, radīs auglīgu augsni dot solījumus, ka, kļūstot par 10.Saeimas deputātiem, politiķi noteikti parūpēsies, lai parādi pensionāriem tiek atdoti. Solījumi, visticamāk, tiks aizmirsti jau dienā, kad tiks apstiprināta jaunā valdība, kurai būs jāizveido 2011.gada budžets, bet diez vai balsu zvejošanas kaislību nedaudz apmiglotie prāti par to aizdomāsies.
Gaidāmajās diskusijās, ļoti ticams, var tikt piemirsts, ka pensiju sistēmas reforma ir nepieciešama ne tikai tāpēc, ka Latvija to ir apsolījusi aizdevējiem, kuru piešķirtie kredīti būs nepieciešami arī aiznākamgad.
Patiesais iemesls Latvijā, līdzīgi kā citās ES valstīs, kas diskutē par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, ir arvien nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija. Eiropa noveco. Jā, kopš Lielās depresijas laikiem dziļākā ekonomiskā krīze ir izraisījusi strauju bezdarba līmeņa pieaugumu, taču brīdis, kad vakances, kas atbrīvosies darba tirgū, cilvēkiem aizejot pensijā, nebūs iespējams aizpildīt ar jaunām darbarokām, var pienākt daudz ātrāk, nekā patlaban varētu šķist. Tas nozīmē, ka pensiju sistēma, kas balstās uz solidaritātes principu - strādājošo samaksātais sociālais nodoklis tiek novirzīts pensiju izmaksai tiem, kas jau devušies pensijā, vairs nespēj normāli funkcionēt.
Tieši šī apsvēruma dēļ Latvijā savulaik tika ieviests tā sauktais otrais pensiju līmenis, taču patlaban tā sociālo iemaksu daļa, kas tiek novirzīta uzkrāšanai, ir sarukusi līdz niecīgiem 2%, tikai aiznākamgad to plānots palielināt līdz 4%. Vietējie eksperti jau brīdinājuši, ka tieši otrā pensiju līmeņa iemaksu samazināšana ir viens no faktoriem, kas var būtiski apdraudēt pensiju sistēmu nākotnē.
Pensionēšanās vecuma paaugstināšana un izdienas pensiju sistēmas reforma ir nepopulārs, taču nenovēršams pasākums. Pašlaik piedāvāto pensionēšanās vecuma paaugstināšanas variantu - pakāpenisku šī vecuma paaugstināšanu no 62 uz 65 gadu vecumu nevaram uzskatīt par ļoti skarbu. Piemēram, Nīderlandē, kur dzīves līmenis nenoliedzami ir augstāks nekā Latvijā, pensionēšanās vecums jau tagad ir 65 gadi, bet tuvākajā nākotnē to plānots paaugstināt uz 67 gadiem. Arī Igaunijā tiek apsvērta doma par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu uz 67 gadiem.
Svarīgākais, par ko būtu jāatceras politiķiem, diskutējot par pensiju sistēmas reformu, ir nevis vēlme izpatikt vēlētājiem, bet gan tas, ka nepārtrauktas un nepārdomātas izmaiņas šajā sistēmā būtiski mazina vēlmi maksāt nodokļus. Arguments, ka līdz pensijai var arī nenodzīvot, jau tagad ir kļuvis par klasisku nodokļu nemaksāšanas attaisnojumu.