Komentējot kaislības ap krievu valodu kā iespējamo otro valsts valodu, eksperti pauž, ka jezga izdevīga politiķiem, bet sabiedrība kopumā šīm provokācijām nepadosies. Jā, etniskā spriedze pieaugot, bet gan jau būšot labi. Cerēt nav kaitīgi. Ticamāk, ka šī nu ir tā retā reize, kad politiķu retorika un rīcība patiešām atspoguļo viņu vēlētāju noskaņojumu. Protams, neba bez dažu politisko spēku piepalīdzēšanas vēstures, valodas jautājumi ir ieguvuši tādu asumu, tomēr diez vai ap šiem jautājumiem mobilizētos tik vērā ņemams ļaužu skaits, ja šie jautājumi cilvēkiem pašiem neliktos būtiski.
Attiecīgi ideja par valsts augstāko amatpersonu kaut kādu uzrunu Latvijas sabiedrībai ir aplama tā iemesla dēļ, ka vieni vienkārši tajā neklausīsies (neizlasīs), citi uzskatīs par laipošanu. Aicinājumi uz draudzīgu līdzāspastāvēšanu, savstarpēju cieņu utt. ir dzirdēti tik bieži, ka braši ierindojas apnikušās politiskās retorikas korpusā kopā ar «stabilizāciju», «krīzes pārvarēšanu», «integrāciju» un tamlīdzīgi.
Izklausās drūmi, tomēr nepārspīlēsim. Jā, līdzšinējais koncepts par starpetnisko attiecību modeli izrādījies pārāk optimistisks, esam maldinājuši sevi ar viedokli, ka, jo ilgāk Latvija ir neatkarīga valsts, jo mazāk šīs attiecības ietekmē pagātnes aizvainojumi. Tātad jāsāk no sākuma - neretušējot abu pušu savstarpējās pretenzijas samākslota politkorektuma vārdā, tās godīgi izrunājot. Nav jēgas ignorēt problēmu un mēģināt ārstēt iekšēju kaiti ar plāksteri uz rokas.