Vide subsidētās elektroenerģijas ražošanas atbalstam izveidojusies ilgākā laikā, un pirmie atbalsta instrumenti tika iedarbināti jau XX gadsimta 90. gadu pirmajā pusē. Kopš tā laika tie ir tikai auguši un paplašinājušies. Turklāt pēdējos gados bijusi ļoti liela dažādu komersantu interese ieiet tieši subsidētās enerģijas tirgū. Tas nesis līdzi negatīvo efektu, respektīvi, izvēlētā modeļa izmaksas kādam ir jāsedz, turklāt jāsedz tieši patērētājam.
Turklāt jāņem vērā, ka vairumu elektroenerģijas Latvijā patērē uzņēmumi - aptuveni trīs ceturtdaļas, bet mājsaimniecības - tikai vienu ceturto daļu. Kad tika atbrīvots tirgus un pirmie 50 uzņēmumi nokļuva brīvajā tirgū, izrādījās, ka šie 50 uzņēmumi patērē 50% no Latvijā kopējās patērētās elektroenerģijas. Likumsakarīgi vissmagākais slogs gulst uz tiem uzņēmumiem, kuri patērē visvairāk elektroenerģijas.
Kā Liepājas metalurgs (LM), piemēram?
LM ir ļoti labs piemērs. Līdzīga situācija ir arī citiem metālapstrādes uzņēmumiem. Vistrakākais nav subsīdiju apjoms, bet gan tas, cik strauji subsīdijas pieaug. Pēdējos gados pieauguma temps bijis ļoti straujš, un esam redzējuši, ka OIK faktiski dubultojas.
Ko darīt?
Nav viena risinājuma, jo pie pašreizējās situācijas noveduši 10-15 gadu laikā pieņemtie lēmumi. Tas, ko EM piedāvā, ir spert nākamos soļus, jo pirmos soļus mēs jau spērām, piemēram, šogad pārskatīts atbalsts lielajām koģenerācijas stacijām. Tātad EM piedāvātie nākamie soļi ir fiksēt subsīdīju apjomu tādā mērogā, kāds tas ir šogad, un pārskatīt izsniegtās atļaujas, vērtējot, vai paredzētie nosacījumi tiek ievēroti.
Kad nesen valdība lēma par atbalsta apjomu dabasgāzes koģenerācijas stacijām, EM apgalvoja, ka atbalsts tiek samazināts, bet Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija (LAEF) uzsvēra, ka saglabāts pārāk augsts atbalsts. Kā tad īsti ir?
Tas, iespējams, pat nav pretrunīgs viedoklis. Mēs gribam uzsvērt, ka dabasgāzes koģenerācijas lielās stacijas būs vienīgās, kam uzreiz veicam gan atbalsta samazināšanu, gan mūsu iecerētajā jaunajā modelī piemērojam papildu nodokli, uzreiz ar diviem instrumentiem samazinot ieguvumu. Pārējām stacijām, kuru veidotāji lielākoties apvienojušies LAEF, jārēķinās tikai ar vienu un daudz mazāku samazinājumu. Nenoliedzami lielās koģenerācijas stacijas ir gan ekonomiski visefektīvākās, gan jaudīgākās, un rezultātā arī visu maksājumu summas ir lielas. Tāpēc pie tām mēs iesim ar augstāku nodokļu likmi nekā atjaunojamās enerģijas ražotājiem, bet, nepārskatot atbalstu citām stacijām, šo situāciju atrisināt nevar.
Kā patlaban EM koordinētā industriālā politika paredz nodrošināt uzņēmumu ilgtspējīgu attīstību?
Nevajag uzsēdināt uzņēmumus uz valsts atbalsta adatas, tāpēc palīdzam uzņēmumam pāriet uz jauna tipa atbalstu. Līdz šim esam uzņēmumiem dāvinājuši valsts naudu - saucām to par grantu, bet faktiski tā bija dāvana, jo uzņēmumi pieteica kādu projektu un saņēma līdzfinansējumu - naudu no valsts.
Tā vietā gribam izveidot mehānismu, ka uzņēmumam būs jāpārliecina komerciāls partneris, piemēram, komercbanka, riska kapitāla fonds, ieguldījuma fonds vai cits finansētājs, lai tas noticētu uzņēmuma biznesa plānam. Tādā veidā uzņēmums nekļūst atkarīgs no valsts līdzdalības, bet projekta ekonomisko pamatotību novērtēs komerciāls finanšu partneris.
Dati par ekonomisko situāciju rāda, ka izaugsmi mazāk balsta eksports, vairāk iedzīvotāju tēriņi vietējā, Latvijas, tirgū. Piekrītat, ka tā ir?
Jā, tā ir realitāte, kam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Objektīvie iemesli ir, ka LM faktiski pārtraucis darbu un tas novedis pie tā, ka eksporta radītāji krituši, bet visos pārējos rūpniecības sektoros vērojama izaugsme, un tajos eksporta apjomi turpina kāpt. Iemesls, kāpēc eksporta kāpums vairs nav tik straujš kā iepriekš, ir arī situācija mūsu galvenajos eksporta tirgos. Pagājušā gada nogalē un šī gada sākumā šajos tirgos bija vērojama ekonomiskās izaugsmes tempu samazināšanās, šur tur pat recesija, un šādā situācijā ir ļoti grūti iegūt jaunas tirgus daļas un jaunus pasūtījumus. Bet Latvijas uzņēmumi ir ļoti konkurētspējīgi un prot panākt to, ka pat sarūkošā tirgū viņu tirgus daļa pieaug. Turklāt, ja skatāmies nākotnē, redzam, ka situāciju pozitīvi varētu ietekmēt tas, ka Latvijas uzņēmumu galvenajos eksporta tirgos - Vācijā, Zviedrijā, Krievijā, Lielbritānijā - atkal vērojama attīstība.
Subjektīvi faktori vairāk attiecas uz iedzīvotāju patēriņu. Latvijā samazinās bezdarbs, cilvēkiem ir regulāri ienākumi, un viņi vairāk tērē. Turklāt pat tiem cilvēkiem, kuri krīzes laikā darbu nezaudēja un kuriem pat nesaruka ienākumi, bija ļoti liela neskaidrība par finanšu situācijas stabilitāti, tāpēc viņi apzināti atlikta daudzus pirkumus. Nu jau situācija ir stabilāka, un daudzi cilvēki izlemj nopirkt jaunas mēbeles vai modernāku televizoru, un tas veicina patēriņa pieaugumu.
Pārliecība par labklājību ne tikai šodien, bet arī nākotnē ir racionāli pamatota?
Cilvēkiem ir tendence aizrauties un ļoti ātri noticēt gan tam, ka viss ir ļoti labi, gan tam, ka viss ir slikti. Būtu labi, ja mēs orientētos uz uzkrājumu veidošanu un ieguldījumiem. Ieguldījumi jāsaprot ne tikai kā akciju iegāde vai krāšana pensijai, bet arī tas, kādas prasmes iegūstam, ko mācāmies un cik konkurētspējīgi varam būt pēc pieciem desmit gadiem. Nav jādomā tikai par formālo izglītību, bet arī, piemēram, par jauno tehnoloģiju apguvi.
Ja raugāmies uz ekonomikas attīstību kopumā, nevaram riskus pilnībā izslēgt, bet lielu satricinājumu riski ir ievērojami samazinājušies, jo Latvijā ir pa nozarēm sabalansēta attīstība. Piemēram, tas, ka LM ir grūtības, spēcīgi ietekmē noteiktas cilvēku grupas labklājību, bet kopumā valsts ekonomiku tas ietekmējis nedaudz, nav radies milzīgs kritums vai stress. Pat Liepājas reģionā LM problēmas nav apturējušas izaugsmi.
Kā jūs komentētu publiski izskanējušo informāciju par iespējamo Lattelecom un Latvijas Mobilā telefona (LMT) apvienošanu?
Šāda ideja pastāv jau ļoti daudzus gadus. Valdības līmenī jau pirms 15-16 gadiem pieņēma lēmumu daļas Lattelecom pārdot, līdz šim vairakkārt mēģināts to izdarīt, bet tomēr nav paveikts.
Patlaban telekomunikāciju tirgus Latvijā ir sarežģīts, tajā ir ļoti augsta konkurences pakāpe. Nākotnē telekomunikāciju nozarē gaidāmi ļoti lieli jaunu tehnoloģiju ieviešanas izaicinājumi - gan fiksēto sakaru, gan mobilo sakaru jomā, un, ņemot vērā šo situāciju, jālūkojas, kā koncentrēt resursus, lai notiktu attīstība. Skaidrs, ka jāvērtē tas, kā uzņēmumi, kuros pastāv zināma valsts iesaistīšanās, respektīvi, Lattelecom un LMT, varētu darboties ar pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību. Protams, jāņem arī vērā, ka šie uzņēmumi ir ļoti nozīmīgi spēlētāji tirgū un jebkāda to sadarbība jāvērtē arī no konkurences pastāvēšanas viedokļa, proti, vai ar apvienošanu konkurence netiek vājināta. Jautājums ir komplicēts, valdībai jāizvēlas labākais veids, bet jāpriecājas, ka diskusija aktualizējusies.
Varam sagaidīt, ka valdība jau drīzumā skatīs šo jautājumu?
Lattelecom un LMT jautājums joprojām tiek apspriests ministriju vidū. Es neprognozētu, cik ātri šis jautājums nonāks Ministru kabineta darba kārtībā, visdrīzāk tas būs rudenī.
Pašlaik jau redzat atdevi no reemigrācijas plāna, kura gatavošanā aktīvi darbojās EM?
Lielākā daļa plāna pasākumu sāksies nākamgad, bet pats plāna pastāvēšanas fakts jau ir zīme no mūsu valsts valdības Latvijas pilsoņiem ārvalstīs, ka viņi Latvijā ir gaidīti un tiek domāts, kā viņu atgriešanos neapgrūtināt ar administratīvām, birokrātiskām barjerām.
Gribu uzsvērt - plāns nav orientēts uz to, ka tagad pārpirksim uz ārzemēm izbraukušos latviešus, lai viņi atgrieztos Latvijā. Mēs uz ārzemēm izbraukušajiem cilvēkiem nepiedāvāsim īpašu pieejamību tiem pakalpojumiem, kas ir svarīgi visiem cilvēkiem. Nebūs viņiem ātrākas bērnudārzu rindas vai kaut kas tamlīdzīgs. Tomēr skaidrs, ka var tikt piedāvāta papildu apmācība bērniem, kuriem no ārvalstu skolas jāpāriet uz Latvijas skolu, jo ir tikai dabiski, ka mēs rūpējamies par saviem nākamajiem pilsoņiem, par viņu izglītību. Tas nav nekāds īpašs serviss, tās ir adekvātas valsts rūpes par tās pilsoni.
Tātad plāns varētu palīdzēt cilvēkiem, kuri pieņēmuši lēmumu atgriezties Latvijā, nevis mudināt atgriezties?
Lēmums pa pārcelšanos ir ļoti individuāls, bet skaidrs, ka faktors, kas ietekmēs reemigrāciju, būs labi atalgotu darbvietu pieejamība Latvijā.
Nevienprātību valdošajā koalīcijā radījušas veicamās izmaiņas darbaspēka nodokļos. Jūsuprāt, kādas izmaiņas vajadzīgas?
Objektīvi raugoties uz nodokļu slogu Latvijā, tas nav vērtējams kā augsts. Problēma tāda, ka nodokļu slogs ir ļoti neviendabīgi sadalīts, un tieši nodokļi darbaspēkam ir relatīvi augsti. Darbaspēka nodokļu samazināšana Latvijas konkurētspējas veicināšanai būtu viens no visprioritārākajiem pasākumiem, iespējams, pat visprioritārākais, jo tas ir būtisks arī, lai mazinātu ēnu ekonomiku.
Tātad jūs domājat, ka uzņēmumi, kuri darbojas pelēkajā zonā, savu darbību padarītu legālu, ja nodokļu slogs būtu mazāks?
Ir uzņēmēji, kuri vienmēr darbosies, nemaksājot nodokļus, un attiecībā uz šiem uzņēmējiem nodokļu mazināšana nepalīdzēs, jo, iespējams, uzņēmēji nemaksā nodokļus un legāli nemaksā algas, jo saistīti ne tikai ar pelēko, bet pat ar melno ekonomiku. Šādi uzņēmēji vienkārši jāķer, tas nav vienkārši, bet jādara. Tomēr ir ne mazums uzņēmēju, kuri nav ieinteresēti naktīs slikti gulēt un uztraukties par nenomaksātiem nodokļiem. Esmu pārliecināts, ka šāda tipa uzņēmēji, darbaspēka nodokļu slogam mazinoties, iznāktu no pelēkās zonas. Pats zinu daudzus uzņēmējus, kuri XX gadsimta 90. gados strādāja ne pilnībā legāli pret valsti, bet, situācijai stabilizējoties, sāka strādāt oficiāli, un, domāju, līdzīgs process varētu atkārtoties.
Šopavasar ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts Dienai apstiprināja, ka viņam ar jums izraisījies konflikts. Kā patlaban varat sastrādāties?
Esam spējuši atrast veidu, kā strādāt kopā. Es neuzskatu, ka mums ar ministru būtu nozīmīgas viedokļu atšķirības, turklāt es apzinos, kāda ir valsts sekretāra funkcija ministrijā, un spēju to profesionāli izpildīt. Nu jau ar Danielu Pavļutu esmu nostrādājis kopā ilgāk nekā ar iepriekšējo ministru Arti Kamparu, domāju, esam daudzus jautājumus kopīgi spējuši atrisināt, un tā būs arī turpmāk.
Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, neplānojat iesaistīties kādā politiskajā spēkā un kandidēt vēlēšanās?
Pagaidām nē. Nevaru, protams, apgalvot, ka nekad nevienā politiskajā spēkā neiestāšos.
Jums ir mērķis kļūt par ministru? Piemēram, kādreizējais valsts sekretārs Anrijs Matīss tagad ir satiksmes ministrs.
Tas ir netipiski, ka valsts sekretārs kļūst par ministru, bet jāatzīst, tieši šajā valdībā ir liels bijušo valsts sekretāru īpatsvars, ieskaitot manu pašreizējo priekšnieku Danielu Pavļutu, kurš arī bijis valsts sekretārs. Es šobrīd tādās kategorijās nedomāju, man ir interesants darbs, ko daru pašreiz.