Nevēlēšanās noņemt savējos no «siles»

Protams, mēs, vienkāršie mirstīgie, neesam redzējuši ne aizsūtītās vēstules, ne arī to atbilžu saturu. Tomēr prezidenta reakcija ļauj domāt, ka Latvijā tiešām dzīvo un uzvar Valsts kancelejas vadītājas Guntas Veismanes pagājušajā nedēļā paustā doma, ka mums esot vissakārtotākais valsts aparāts. Taču runa šoreiz nav konkrēti par Zatleru, Dombrovski vai Veismani. Rodas iespaids, ka starptautiskajiem aizdevējiem - Eiropas Komisijai, Starptautiskajam Valūtas fondam Zviedrijas valdībai u.c. - vajadzētu radīt speciālu jaunu memorandu, kurā tiktu paredzēts, ka Latvija nākamo aizdevuma daļu saņems tikai tad, kad uzņēmumu, kur ir valsts kapitāls, padomēs un valdēs vairs nebūs varas partiju biedri vai tām pietuvināti cilvēki, ka lielākie profesionāļi faktiski jebkurā jomā neizrādīsies koalīcijas «savējie» utt. Izklausās, protams, nelāgi, taču mūsu amatpersonas pašas šo jautājumu nevar un galvenais - negrib sakārtot. Vai arī, pareizāk sakot, sakārto pa savam. Latvijā gluži vai pierasta ir situācija, kad partijas nebeidz vien atkārtot, cik svarīgi ir tas, lai uzņēmumu padomēs būtu profesionāļi, bet tikai līdz brīdim, kamēr mainās kārtējā valdība, un paveras iespēja tajā ielikt savus cilvēkus. Lūk, tajā brīdī izrādās, ka lielākais speciālists ostu lietās ir izbijis žurnālists, bet ar vilcieniem saistīto problemātiku visperfektāk pārzina mediķis, turklāt galvenais šajā situācijā pat ir bijis nevis viņu profesija, bet gan partejiskā piederība. Citiem vārdiem sakot, tās strukturālās reformas, ko no mums prasa starptautiskie aizdevēji, bet kas īstenībā ir vajadzīgas nevis attiecīgajām institūcijām, bet mums pašiem, faktiski nav iespējamas, jo «izdevīgāk» taču ir palielināt nodokļu slogu un apgriezt izdevumus uz visas sabiedrības rēķina nekā atņemt «sili» savējiem.