Ārpus mājas varu doties divos virzienos - uz staciju vai uz baznīcu. Ja uz staciju, tad tālāk atkal divos virzienos - uz Rīgu vai uz Siguldu. Ja uz baznīcu, tad atkal divos - uz Allažiem vai uz Siguldu, abi no mūsu mājas vienādā attālumā.
Allažu centra daudzstāvu namu smalkie skurstentiņi, kas stīdz pret debesīm no katra allažnieka dzīvokļa, gatavojas kārtējai apkures sezonai. Iedzīvotāji ir neziņā - ko nesīs pievienošanās Siguldas novadam? Pagastmāja tukšojas, dokumentus jābrauc kārtot uz Siguldas austrumu galu, bez pārsēšanās divos autobusos neiztikt. Ja vajadzīgs kādus darbus padarīt - avotos pakāpienus salabot, kapus vai Allažu centru appļaut -, sūta siguldiešus. Ko padarīsi - kam maciņš, tas pasūta mūziku. Siguldieši savukārt kurn, ka dabū maksāt allažnieku parādus par jauno Allažu sporta zāli. Allažnieki uz to pretī - paši gribējāt! Un uztraucas, vai izdosies Allažos bibliotēku saglābt.
Kamēr Allaži kļūst aizvien pamestāki, Siguldā rāda filmas. Tirdzniecības centrā Šokolāde ieviesies kino Lora. Divi lati no cilvēka par filmu. Divas zāles ar tik mīkstiem un milzīgiem ādas beņķiem, ka vesela ģimene vienā var ietilpt.
Siguldas tirgū nejauši dzirdēju sarunu. Sieva teica apmēram tā - vīrs, aizbrauksim svētdien vakarā uz Rīgu, uz parexplazu, tur krievu filmu festivāls, rādīs to filmu Cars, režisors labais - Lungins, turklāt Oļegs Jankovskis nospēlējis savu pēdējo lomu, vajadzētu būt labai, Rīga būs tukša, ātri turp un atpakaļ, aizbrauksim? Vīrs pakasīja pakausi - vasara nav priekš filmām, mums tā apkure jādabū gatava, mātei šķūnis nav pabeigts, nauda arī tūlīt beigsies, kas tad būs? Brīdi valdīja klusums, pēc tam sieva argumentēja, ka laba filma - tā taču liela bauda.
Nezinu, vai viņi aizbrauca. Visticamāk, ka nē. Bet man prātā palika pēdējā frāze - laba filma - tā taču liela bauda. Atminējos kaut ko par zinātnieku sazīmētām pamatvajadzību un baudu piramīdām. Vajadzība pēc drošības, ēdiena, personības attīstības. Mākslas sniegtā bauda bija tāds šaurs augšējais plauktiņš.
Tomēr dzīvot bez tīksmes - tā vien tāda izdzīvošana sanāk. Atceros, bērnībā man ļoti patika sēdēt sava Īvānu ciema Augstajā kalnā un vērot, kā mākoņu ēnas pārstaigā ieleju. Droši vien ir liela bauda redzēt tālu zemju ainavas, ko pirms tam tikai skatu kartēs esi vērojis. Bet arī Gaujas senleja lapkriša zeltā ir bauda.
Bauda ir pirkt tomātus Siguldas tirdziņā - aveņu, paprikas, persiku, vērša sirds krāsā. Un bazilika stāds par nieka 40 santīmiem - tik kupls, tik zaļš, tik smaržīgs! Esmu pateicīga tai sievietei, kas šos brīnumus man pārdod. Bauda ir vērot spēlējamies mazuļus, viss viens - cilvēka vai dzīvnieku. Plūkt pirtsslotām vībotnes un klausīties, kā lauki augustā elpo - «guļ smagi kā sieviete vāja pēc baudas», Čaka vārdiem runājot. Bauda ir, ka atkal klāt Dzejas dienas.
Kad laiks kļūst mehānisks un neziņas pilns, bauda ir naktī vērot zvaigznes tumsā virs sienāžu čukstiem. Tās atdod pasaulei smaržu.